Skaitļi un fakti: Eiropas noguldītāju aizsardzība iestrēgusi politiķu polemikā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Novembrī aprit pieci gadi kopš eiro zonā sākās banku savienības veidošana. Taču labi sāktais projekts nu ir atdūries pret domstarpībām par kopīgu Eiropas noguldījumu apdrošināšanas shēmu. Ja par konflikta būtību izsakās, nelietojot politkorektas frāzes, tad Vācija, Nīderlande un vēl dažas eiro zonas ziemeļu flangā esošās valstis ir paziņojušas, ka netaisās apmaksāt vāji uzraudzītu banku bankrotu sekas Eiropas dienvidos.

Skaitļi un fakti: Eiropas noguldītāju aizsardzība iestrēgusi politiķu polemikā
00:00 / 03:17
Lejuplādēt

Eiropas struktūru pārstāvji savukārt pauž arvien lielāku satraukumu par to, ka bez kopīga noguldītāju aizsardzības mehānisma Eiropas finanšu sistēma nebūs pietiekami aizsargāta nākamās finanšu krīzes gadījumā.

Noguldītāju aizsardzība joprojām nacionāla

Ideja par Eiropas banku savienības izveidi dzima pēc iepriekšējās krīzes. Pašlaik tajā ir izveidoti divi elementi – lielākās un sistēmiski svarīgākās bankas centralizēti uzrauga Eiropas Centrālā banka, nevis tikai nacionālie banku uzraugi, kā arī ir izveidots Vienotā noregulējuma mehānisms, kura ietvaros tiek glābtas problēmās nonākušas bankas vai arī tiek pieņemts lēmums, ka bankas glābtas netiks. Tieši tā tas Latvijas gadījumā jau ir noticis ar “ABLV Bank” un “PNB Bank”. Tāpat ir noteiktas virkne kopīgu prasību bankām, piemēram, par kapitāla pietiekamību u.c.

Taču pašlaik banku savienībā iztrūkst viens svarīgs elements, kurš ir nepieciešams, lai pasargātu banku klientus, ja banka bankrotē – Eiropas noguldījumu apdrošināšanas shēma. Pašlaik visā Eiropas Savienībā darbojas nacionālie noguldījumu garantiju fondi, kuri, ja kāda banka bankrotē, kompensē ikviena bankas klienta – vienalga fiziskas vai juridiskas personas – noguldījumus un kontos esošos līdzekļus līdz 100 000 eiro.

Sistēma patiesi darbojas un ikviens Latvijas iedzīvotājs par to ir pārliecinājies gan “Latvijas krājbankas”, gan “ABLV Bank”, gan tikko “PNB Bank” gadījumā.

Piemēram, daudz bija dzirdams par to, ka “PNB Bank” klienti žēlojās par rindām vai par grūti uztveramu informāciju, bet nebija dzirdams, ka kāds žēlotos par to, ka nav saņēmis atpakaļ savu bankā noguldīto naudu. Vismaz līdz 100 000 eiro.

Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēma ir iecerēta kā drošības spilvens nacionālajiem noguldījumu garantiju fondiem. Kādēļ gan tas būtu nepieciešams, ja līdz šim viss vairāk vai mazāk labi darbojies arī nacionālo fondu līmenī? Atbilde slēpjas scenārijos, ko var izspēlēt krīze. Nacionālie garantiju fondi sekmīgi darbojas, kamēr tajos ir nauda. Taču, ja bankrotē kāda patiesi liela banka vai vairākas bankas pēc kārtas, nauda var arī beigties. Tad jau tā saspīlētā situācijā uz valstu budžetiem uzgulsies vēl arī atmaksas banku noguldītājiem. Piemēram, neviens pat nevēlas iztēloties, kas sāktos, ja bankrotētu tādi banku milži kā “Deutsche Bank” vai “UniCredit”, kuru pārvaldītie aktīvi krietni pārsniedz virknes Eiropas valstu gada budžetus.

Tāpat bankas mūsdienās vairs nebūt nav “ieliekamas” vienas valsts rāmjos. Te labs piemērs ir arī mūsu kaimiņvalsts Lietuva. Lietuvas Banka ir deklarējusi, ka tās specializācija būs darbs ar jaunajiem finanšu tehnoloģiju uzņēmumiem un pašlaik Lietuvā Eiropas banku licences ir saņēmušas vairāk nekā 30 finanšu tehnoloģiju kompānijas. Piemēram, zināmākajām no tām - “Revolut” – ir vairāk nekā astoņi miljoni klientu visā pasaulē, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz Lietuvas iedzīvotāju skaitu. Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ja “Revolut” bankrotē, Lietuvas noguldījumu garantiju fonds tiks izslaucīts tukšs vienā mirklī.

Ziemeļi pret Dienvidiem

Līdz šim tālāku lemšanu par Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu visaktīvāk bloķēja Vācija, Nīderlande un vēl virkne valstu no eiro zonas ziemeļu flanga. Tas arī neizbrīna, jo Vācija ir lielākā Eiropas ekonomika un tās bankām arī būs jāveic vislielākās iemaksas topošajā shēmā.

Gan Vācijas, gan Nīderlandes amatpersonas ir norādījušas –, lai gan ir izvirzīta virkne vienādu prasību un lielās bankas uzrauga Eiropas Centrālā banka, nacionālie banku tirgi joprojām ir pārāk atšķirīgi. Atšķiras gan nacionālo regulatoru uzraudzības prakses, gan pensiju fondu pārvaldības modeļi, gan vēl virkne lietu. It īpaši tiek norādīts uz Grieķijas, Itālijas un Portugāles bankām, kuru bilancēs no pēckrīzes perioda joprojām glabājas pamatīgs apjoms ar “sliktiem kredītiem”. Tādēļ vācieši saka, ka viņi nav gatavi maksāt par kādas Itālijas bankas bankrota seku “sakopšanu”, ja pirms tam netiek pienācīgi netiek “sakopts” viss Itālijas banku sektors.

“Vācijai ļoti saprotami pašlaik ir rezervēta attieksme pret to [Eiropas noguldījumu apdrošināšanas shēmas izveidi]. Un ir pilnīgi skaidrs, ka attīstība, ko pašlaik redzam Itālijā, nerada papildus motivāciju turpināt virzīt šo projektu tuvākajā nākotnē,” vēl pagājušā gada beigās, atsaucoties uz problēmām Itālijas banku sektorā, intervijā laikrakstam “Handelsblatt” norādīja Vācijas centrālās bankas valdes loceklis Joahims Virmelings.

Savukārt jau piesauktajā Itālijā virkne politiķu uzskata, ka pašlaik to bankām tiek izvirzītas pārspīlētas prasības, kuras rada tikai papildus izmaksas visam Itālijas banku sektoram un grauj tā konkurētspēju.

Tomēr tikko ir parādījusies arī gaisma tuneļa galā, jo Vācija sāk mīkstināt savu pozīciju. Vācijas finanšu ministrs Olafs Šolcs novembra sākumā laikrakstam “Financial Times” izteicās, ka Vācija ir gatava apspriest noteiktu kopīgas noguldījumu apdrošināšanas shēmas formu. “Nepieciešamība padziļināt un pabeigt Eiropas banku savienību ir nenoliedzama. Pēc gadiem ilgušajām diskusijām strupceļam būtu jābeidzas,” atzinis Šolcs.

Vienlaikus Vācijai ir savi nosacījumi. Pirmkārt, jau krīzes gadījumā tieši nacionālajiem noguldījumu garantiju fondiem būs jānotur “frontes līnija” un tikai tad, kad tie netiks galā, dalībvalstis varētu vērsties pēc palīdzības pie kopējās Eiropas shēmas. Otrkārt, - un šis otrkārt potenciāli var radīt lielākos strīdus, - pēc Vācijas domām bankām ir jāveido uzkrājumi arī par valstu parāda vērtspapīriem, kurus tās ir iegādājušās. Pašlaik valstu obligācijas vai parādzīmes regulatori uzskata par bezriska aktīviem. Tas jau atkal galvenokārt ir zīmēts uz Itāliju, kuras ekonomika nav spožā stāvoklī, un tās parādzīmes veido salīdzinoši lielu īpatsvaru Itālijas banku aktīvos.

Vienlaikus Vācijas “izkustēšanās” no līdz šim ieņemtās pozīcijas noteikti ir iepriecinoša ziņa otru reizi Eiropas komisāra amatam izvirzītajam Valdim Dombrovskim. Uzklausīšanas sanāksmē Eiropas Parlamentā viņš Eiropas noguldījumu apdrošināšanas shēmu un banku savienības pabeigšanu minēja starp prioritārajiem darbiem, kuri būs uz galda jaunajai Eiropas Komisijai.

Eiro zonas finanšu ministri nākamo reizi šim jautājumam pievērsīsies sanāksmē decembrī. Latvijas pozīcija pagaidām ir nogaidoša. Finanšu ministrijā uzsvēra, ka Latvija pilnīgi piekrīt mērķim izveidot stabilu un caurskatāmu banku savienību kā etalonu citām jurisdikcijām. Taču ir arī “bet”. Un “bet” ir saistīts ar to, ka Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēma nedrīkst apdraudēt banku standartus un pietiekamu noguldītāju aizsardzības līmeni visā banku savienībā. Tādēļ Latvijas pozīcija ir nesteigties ar lēmumu pieņemšanu par Eiropas noguldījumu apdrošināšanas shēmu, kamēr viss nav apspriests daudz sīkāk nekā pašlaik.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti