Aksioma, ka cilvēka izglītošanās beidzas līdz ar diploma iegūšanu un skolas sola atstāšanu, vairs īsti neatbilst patiesībai, un spēja apgūt jaunas prasmes un celt kvalifikāciju kļūst aktuālāka gadu no gada. Diemžēl ar pieaugušo dalību mūžizglītības programmās Eiropā neveicas tik labi, kā iecerēts.
Eiropas statistikas biroja „Eurostat” dati liecina, ka pērn mūžizglītības programmās vai mācībās piedalījās vien 11% no ES darbspējīgajiem iedzīvotājiem vecumā no 25 līdz 64 gadiem.Tas ir krietni mazāk nekā Eiropas Komisijas mērķis
2020. gadā sasniegt vismaz 15% pieaugušo eiropiešu dalību mūžizglītības programmās. Turklāt šajā jomā jau gadiem nav vērojams būtisks progress un pieaugušo vēlme apgūt kaut ko jaunu ES tā arī svārstās ap 10%.
Tomēr bez izglītošanās visa mūža garumā neiztiksim. Pirmkārt, daudz straujāk nekā kādreiz mainās darba vide un tehnoloģijas. Savukārt līdz ar dzīves ilguma pieaugumu un sabiedrības novecošanos eiropiešiem strādāt nāksies arvien ilgāk un ilgāk. Tādēļ ar tām prasmēm, kuras tika apgūtas darba mūža sākumā, visticamāk, visai dzīvei nepietiks. Otrkārt, arvien vairāk procesu tiek automatizēti, kas nozīmē, ka ir virkne profesiju, kuras nākotnē pat nebūs vajadzīgas un tajās nodarbinātajiem būs jāmācās cits arods.
Dominē neformāla pieeja izglītībai
Eksperti gan pašlaik paši ir nedaudz apjukuši par to, ko tad uzskatīt vai neuzskatīt par vērā ņemamu mūžizglītību. Vai, piemēram, tas, ka kāda grāmatvede apgūst, kā izgatavot apsveikumu kartiņas, būs nozīmīgs viņas spēju papildinājums vai ne? No vienas puses, - nē, jo tas nav saistīts ar viņas profesionālo darbu, bet, iespējams, tieši apsveikuma kartiņas var kļūt par viņas iztikas avotu, ja viņas darba devējs pārtrauc darbību. Tādēļ galu galā visi ir vienojušies mūžizglītībai pieiet visai plaši, sagrupējot to trīs lielos blokos. Tomēr šī klasifikācija vēl var attīstīties un mainīties.
Pirmais bloks ir formālā izglītība, kura attiecas uz pamata, vidējās vai augstākās izglītības pakāpēm, mācības notiek vismaz pusgadu un beigās tiek saņemts valsts atzīts dokuments par iegūto izglītību vai profesionālo kvalifikāciju. Ar šo izglītošanās veidu iet visgrūtāk – ES vidēji un arī Latvijā formālās izglītības apguvē iesaistīto skaits svārstās vien starp 2% un 4% pieaugušo. Galvenokārt tas ir saistīts ar to, ka mācības visbiežāk notiek darba laikā, vismaz pusgadu vai vēl ilgāk un to ir visai grūti savienot ar pilna laika darbu.
Daudz populārāks veids, kurā ir iesaistīti vairāk nekā 40% mūžizglītības programmu dalībnieku, ir neformālā izglītība. Visbiežāk tie ir kvalifikācijas celšanas kursi, dažādu papildus prasmju apguve u.c. Mācības var būt gan pietiekami ilgas, gan īsas, un ne vienmēr to rezultātā ir jāsaņem kāds vispārēji atzīsts dokuments.
Gan Eiropā kopumā, gan Latvijā aptuveni trešdaļu no visām neformālajām mācībām saviem darbiniekiem rīko darba devēji.
Tikai tad seko dažādas izglītības institūcijas, nevalstiskās organizācijas, arodbiedrības u.c.
https://infogram.com/pieauguso-daliba-muzizglitiba-1h7g6kqgv3306oy?live
Savukārt trešajā blokā ir vispopulārākais veids - ikdienas mācīšanās, kuru gan neuzskata par mūžizglītības sastāvdaļu. Tomēr, lai arī formāli tā neskaitās mūžizglītība, papildu prasmes tiek apgūtas, un tādēļ arī statistiķi to ir izlēmuši saskaitīt. Turklāt, ja ES vidēji ar to ir nodarbojušies vairāk nekā 60% pieaugušo vecumā no 25 līdz 64 gadiem, tad Latvijā tas ir īpaši populāri, un to aptaujās ir minējuši vairāk nekā 80% pieaugušo. Ikdienas mācīšanās spektrs ir ļoti plašs – piemēram, tā var būt prasmju apguve no kāda darba biedra, drauga vai ģimenes locekļa, izglītojošu lekciju vai ekskursiju apmeklēšana. Tie ir arī visdažādākā veida pašmācības veidi, un dominējošais veids pašlaik ir pašmācības, izmantojot datoru.
Zemā dalība
Trauksmes zvani Eiropā pašlaik tiek sisti par to, ka mūžizglītības formālajās un neformālajās programmās pašlaik piedalās salīdzinoši mazs pieaugušo skaits. Izņēmums ir vien Ziemeļvalstis, kur mūžizglītības programmās piedalās vairāk nekā piektā daļa pieaugušo. 20% īpatsvaram pašlaik ir pietuvojusies arī mūsu kaimiņvalsts Igaunija. Taču Latvijā un Lietuvā dalība formālajās un neformālajās mūžizglītības programmās ir zem 7%.
Tāpat pašlaik vairāk nekā 60% mūžizglītības programmu dalībnieku ir ar augstāko izglītību, kā arī vairāk nekā 50% ir vecuma grupā no 25 līdz 34 gadiem. Ne viena, ne otra no šīm grupām nav pati apdraudētākā darba tirgū.
Tie, kuriem pašlaik patiesi noderētu mūžizglītība, ir vienkāršo profesiju darbinieki ar salīdzinoši zemu kvalifikāciju, jo tieši šos darbus visvairāk apdraud automatizācija un dažādu tehnoloģisko risinājumu ieviešana. Tomēr viņu dalība mūžizglītības programmās ir mazāka nekā citām grupām.
Eiropas Komisijas eksperti norāda, ka te ļoti būtiska loma būtu jāuzņemas valsts atbalsta programmām. Diemžēl pašlaik ļoti maz darba devēju ir pietiekami sociāli atbildīgi, lai parūpētos, lai to zemāk kvalificētie darbinieki apgūtu papildu iemaņas un prasmes, jo, iespējams, tajā nesaskata potenciālus ieguvumus savam biznesam. Savukārt pašiem darbiniekiem var nebūt pietiekami daudz naudas, lai apmaksātu savu izglītošanos, kā arī šķērslis var būt nepietiekamais izglītības līmenis.
Tāpat ir redzams, ka salīdzinoši labi par savu darbinieku tālāko prasmju celšanu rūpējas lielie uzņēmumi, bet mazo un vidējo uzņēmumu grupā ar to ES ir problēmas. Arī tādēļ eksperti iesaka apsvērt veidus, kā stimulēt šo darba devēju dalību mūžizglītībā.
