Tāpat Eiropā tiek domāts par citiem veidiem, kā sekmēt ilgāku cilvēku palikšanu darba tirgū. Piemēram, neizdevīgāki agrās pensionēšanās nosacījumi un papildus bonusi, ja pensionēšanās notiek pēc iespējas vēlāk.
Arī Latvijā ir pieņemts lēmums, ka 2025.gadā pensionēšanās vecums būs jau sasniedzis 65 gadus abiem dzimumiem. Ļoti daudzās valstīs jau pašlaik kā mērķis ir nosprausti 67 gadi, un
pilnīgi iespējams, ka nākamais daudzviet redzamais solis jau būs 70 gadi.
Vienīgā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, kura ir nolēmusi doties pretējā virzienā, ir Polija. Tur pensionēšanās vecums tiks nedaudz samazināts – līdz 65 gadiem vīriešiem un 60 gadiem sievietēm. Nav gan zināms, cik ilgi šis populistiskais lēmums spēs turēties pretī dzīves realitātei, jo arī Polijas sabiedrība jaunāka nekļūst.
Tikmēr pavisam nesenas vārdu kaujas Lietuvā rāda, ka politiķu vēlme izpatikt vēlētājiem ir ļoti liela. Lietuvas centrālās bankas Ekonomikas un finansiālās stabilitātes dienesta direktors Ģedimins Šimkus šī gada jūnija sākumā norādīja, ka darbaspēka apjoms Lietuvā sarūk un Lietuvai ir jāizšķiras, ko darīt turpmāk – palielināt pensionēšanās vecumu, mainīt imigrācijas politiku vai palielināt nodokļus. Turklāt, ja pienācīgi un laikus netiks reformēta Lietuvas pensiju sistēma, tad pensionēšanās vecumu var nākties palielināt radikāli – par septiņiem līdz astoņiem gadiem. Tam visai drīz sekoja finanšu ministra Viļus Šapoka publiski izteikti mierinājumi, ka nekas tāds nav plānots un šāds temats valdības gaiteņos netiekot apspriests. Vienlaikus tā arī nav skaidrs, vai valdības gaiteņos tiek spriests par pensiju sistēmas reformēšanu, jo Lietuvas centrālās bankas pārstāvja minētā problēma nekur nav pazudusi.
Eksperti gan brīdina par to, ka aizraušanās ar pensijas vecuma celšanu var radīt arī problēmas un par tām ir jādomā. Jā, dzīves ilgums Eiropā palielinās un senioru veselība ir labāka nekā kādreiz. Tādēļ pensionēšanās vecuma palielināšana ir pieņemama, jo
daudzi seniori tagad un nākotnē varēs un arī vēlēsies strādāt ilgāk nekā iepriekšējās paaudzes.
Taču vienlaikus jāatceras, ka vienmēr būs arī tādi cilvēki, kuri to darīt nevarēs, un ir jādomā, kā ievērot arī viņu intereses.
Līdztekus vairākās Eiropas valstīs, reformējot pensiju sistēmas, tiek domāts par to, lai papildus cīnītos ar nabadzības risku, nosakot pensiju minimālos apmērus, kā arī uzturētu ienākumus zināmā līmenī, kur sava loma ir indeksācijai un tā saucamajām papildu pensijām no pensiju fondiem.
Būtībā visā Eiropā pašlaik tiek meklēts labākais līdzsvars starp dzīves ilguma pieaugumu, darba tirgus vajadzībām, pensiju sistēmu izdevumiem un pensionāru ienākumu līmeni.
