Sadaļas Sadaļas

Skaitļi un fakti: Eiropa audzē arī atkritumu eksportu

Eiropas Savienības (ES) “zaļais kurss” atkritumu jomā paredz, ka arvien vairāk atkritumiem ir nevis jānonāk izgāztuvēs, bet gan jāatgriežas apritē un jākļūst jau par kādas citas lietas izejvielu. Tādēļ Eiropā arvien tiek kāpinātas atkritumu šķirošanas un pārstrādes jaudas. Tomēr, ja uz atkritumiem sāk skatīties ne tikai kā uz nevienam nevajadzīgiem krāmiem un gružiem, bet gan kā uz izejvielām, tad aug to tirgus vērtība un atkritumi kļūst arī par eksporta un importa preci.

ĪSUMĀ:

  • ES pieaug atkritumu eksports; pieprasītākie tie, kurus var izmantot ražošanā.
  • Atkritumu pārstrādē bieži vajadzīgs liels apjoms, lai bizness būtu izdevīgs.
  • Aiz atkritumu eksporta nereti slēpjas krāpnieki.

Skaitļi un fakti: Eiropa audzē arī atkritumu eksportuInguna Ukenābele

Eiropas Savienība jau kopš 2015. gada audzē atkritumu eksportu. Turklāt tā var samazināt arī atkritumu daudzumu pašmājās. Tomēr medaļai ir arī otra puse. Aiz atkritumu eksporta nereti slēpjas arī krāpnieki, kuru mērķis ir nevis nogādāt tos pārstrādei, bet gan izmānīt par tiem naudu. Šādas “atkritumu biznesa” shēmas ik pa palaikam tiek atklātas arī Latvijā, bet nesen vērienīgu starptautisku akciju rīkoja arī Interpols.

Atkritumu eksports aug

Eiropas statistikas biroja “Eurostat” dati liecina, ka pērn no ES tika eksportēti atkritumi 32,7 miljonu tonnu apjomā. Tas ir par 75% vairāk nekā 2004. gadā. Turklāt, ja pa vidu šim periodam bija vērojami gan kāpumi, gan kritumi, tad kopš 2015. gada ES atkritumu eksports stabili aug.

Savukārt importēti pērn tika 16 miljoni tonnu atkritumu, un šis apjoms starp 15 un 20 miljoniem tonnu gadā svārstās jau ilgstoši.

Bez lieliem pārsteigumiem vispieprasītākie ir atkritumi, kurus tālāk var izmantot ražošanā. Vairāk nekā pusi no ES atkritumu eksporta, kas izteikts tonnās, veido metāllūžņi, un to lielākais saņēmējs ir Turcija, kur tos plaši izmanto metālapstrādes uzņēmumos.

Latvijas lielākā metāllūžņu iepirkšanas un pārstrādes uzņēmuma "Tolmets" ārējo sakaru vadītājs Valdis Uburģis intervijā LETA iepriekš apliecināja, ka arī Latvijai lielākie sadarbības partneri metāllūžņu eksportā ir Turcija, Dienvidaustrumāzijas valstis un Ķīna.

“Pieprasījums pēc metāla galvenokārt ir tajos tirgos, kur notiek infrastruktūras attīstība, tiek būvēti ceļi, tilti. Vēl viens aspekts, kādēļ mēs neredzam tik lielu pieprasījumu Eiropā, ir saistīts ar to, ka metalurģija nav videi draudzīgākais pasākums, kā arī rada lielu elektroenerģijas patēriņu. Tādēļ arī metalurģija pašlaik virzās uz vietām, kur vides prasības nav tik stingras un ir lēta elektroenerģija. Līdz ar to Eiropā un ASV metālapstrādes jaudas pārsvarā paliek kā stratēģiskā rezerve vai arī jau nodarbojas ar augstas kvalitātes izstrādājumu ražošanu,” stāstīja Uburģis.

 

Kopumā uz Turciju no ES 2020. gadā eksportēti 13,7 miljoni tonnu atkritumu.

Savukārt nākamās lielākās grupas ES atkritumu eksportā ir papīrs un kartons, plastmasa un tekstilizstrādājumi. Lielākie ES atkritumu saņēmēji pēc Turcijas ir Indija (2,9 miljoni tonnu 2020. gadā), Lielbritānija (1,8 miljoni tonnu) un Šveice (1,6 miljoni tonnu).

Apjoma bizness

Iemesls, kādēļ starp valstīm šurpu turpu klejo atkritumu kravas, meklējams ne tikai tajā, ka tiek meklētas specifiskas izejvielas kā metāllūžņu gadījumā, bet arī tādēļ, ka atkritumu pārstrāde ir tā saucamais apjoma bizness un ļoti bieži neatmaksājas veidot pārstrādes rūpnīcas tikai vienā valstī savākto atkritumu pārstrādāšanai.

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma "Eco Baltia vide" valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts intervijā aģentūrai LETA norāda, ka jautājums ir par materiāliem, kurus iespējams pārstrādāt, un to, vai atkritumu ir pietiekami rūpnīcu darba nodrošināšanai.

“Citreiz ir dzirdams, ka cilvēki saka – mēs Latvijā nepārstrādājam to un to. Var jau uzcelt rūpnīcas visdažādākā veida materiālu pārstrādei. Taču, pat savācot visu Latvijā esošo materiālu, šādas rūpnīcas darbs netiks nodrošināts. Pašlaik mūsu reģionā ir viena liela kartona pārstrādes rūpnīca Klaipēdā, taču tā apkalpo visas Baltijas valstis un arī Ziemeļvalstis. "Eco Baltia grupai" Jelgavā ir plastmasas pudeļu pārstrādes rūpnīca "PET Baltija", un Baltijā savākto plastmasas pudeļu pārstrādes apjoms šajā rūpnīcā veido vien 5%.

Ja mēs šādu rūpnīcu būtu būvējuši tikai Latvijas vajadzībām, tā nebūtu dzīvotspējīga.

Arī mūsu rūpnīca "Nordic Plast" Olainē plēvju un citu polimēru pārstrādei apkalpo visas Baltijas valstis un arī Ziemeļvalstis,” stāsta Aizbalts.

Taču ir materiāli, kurus joprojām ir grūtāk pārstrādāt. “Piemēram, tetrapakas. Šādas rūpnīcas Eiropā ir uz pirkstiem saskaitāmas. Arī tekstila pārstrādes rūpnīcu pagaidām ir maz. Šie ir materiāli, par kuriem iepriekš īpaši netika domāts, bet, kopš Eiropas Komisija ir noteikusi šos stingros mērķus, visi ir sapratuši, ka jāvāc un jāpārstrādā ir pilnīgi viss. Tādēļ rūpnīcas pamazām radīsies. Arī mēs skatāmies uz tekstila mehānisko pārstrādi. Taču tad tā būs rūpnīca visam reģionam. Tikai Latvijai tādu veidot nav jēgas,” atzīst Aizbalts.

SIA “Geo Consultants” veidotajā pētījumā, kurš tapa Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna 2021.–2028. gada izstrādes vajadzībām, atzīts, lai pārstrādātu Latvijā radītos atkritumus, jaudas ir pietiekamas koka un koka iepakojuma un plastmasas atkritumu pārstrādei. Savukārt eksportēt Latvijai vajag papīra un kartona atkritumus, kā arī metāllūžņus. Ar to gan nav lielu problēmu, jo abiem šiem atkritumu veidiem ir labi attīstīts tirgus. Problemātiskāka ir situācija ar stikla atkritumiem – šim materiālu veidam tirgus ir ļoti ierobežots, tādēļ arī vietējo pārstrādes jaudu neesamība var negatīvi ietekmēt pārstrādes mērķu sasniegšanu.

Krāpnieki nesnauž

Diemžēl atkritumu eksports un imports līdz šim ir izmantots arī negodīgi. Galvenā krāpnieku motivācija ir tajā, ka par pārstrādei nodotiem atkritumiem daudzās valstīs var saņemt nodokļu atlaides, subsīdijas vai citus bonusus. Taču, ja tie tiek eksportēti pārstrādei uz kādu citu valsti, kontroles dienesti reti kad izseko, vai pārstrāde tiešām ir notikusi jeb atkritumi klusi guļ kādā nelegālā izgāztuvē vai no kuģa ir izgāzti jūrā.

Latvijā līdz šim skaļākais gadījums bija 2017. gadā, kad Jūrmalā, Slokas apkaimē, kā izrādījās – nelegālā atkritumu uzkrāšanas vietā pēc Valsts vides dienesta aplēsēm sadega 23 000 tonnu atkritumu, kuri, visticamāk, bija ievesti no Zviedrijas. Valsts vides dienests pēc šī gadījuma solīja rūpīgāk pieskatīt atkritumu apsaimniekotājus un citu aiz cita pieķēra vairākus nelegālus riepu un citu atkritumu veidu uzglabātājus. Tostarp pieci nozares dalībnieki tika slēgti, jo pēc dienesta atzinuma viņu patiesais mērķis bija izkrāpt dabas resursu nodokli. Šiem uzņēmumiem piemērots 35 miljonu eiro sods, taču nav cerību, ka tas tiks arī nomaksāts.

Savukārt Jūrmalas ugunsgrēka lieta beidzās ar to, ka Rīgas rajona tiesa Jūrmalā piesprieda trīs gadus ilgu nosacītu cietumsodu trim personām, kuras bija apsūdzētas par nelegālas atkritumu izgāztuves izveidošanu un uzturēšanu. Bez nosacītā cietumsoda personām arī solidāri valstij jāatmaksā 617, 6 tūkstoši eiro, kas radušies materiālajos zaudējumos.

Tikmēr apjomīgāko pēdējā laika operāciju nesen īstenoja Interpols. Visu martu 67 valstu dienesti piedalījās operācijā “30 dienas jūrā 3.0”. No Baltijas valstīm jau trešajā šāda veida Interpola operācijā piedalījās Valsts vides dienests un Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvalde.

Operācijas laikā tika atklāta virkne pārkāpumu. Tajā skaitā kā viens no lielākajiem operācijas sasniegumiem tiek minēts tas, ka

atklāts noziedzīgs tīkls, kurš nodarbojās ar plastmasas atkritumu nogādāšanu no Eiropas uz Āziju, kur tā tiktu nevis pārstrādāta, bet gan nonāktu kādā izgāztuvē vai jūrā.

Aizturētas 22 personas un konfiscētas sagatavotās plastmasas atkritumu kravas. Atklāta arī virkne mazāka apjoma pārkāpumu. Latvijā operācijas laikā tika konstatēts nelikumīgs metāllūžņu atkritumu sūtījums uz Indiju.

“Noziedzniekiem nerūp vide. Viņi nedomā par rītdienu, bet tikai par to, kā palielināt savus ienākumus uz mūsu sabiedrības rēķina. Tādi kopīgi tiesībsargājošo struktūru pasākumi kā “30 dienas jūrā” ir kritiski svarīgi, lai apturētu šos pārrobežu noziegumus un saglabātu vidi nākamajām paaudzēm,” pēc operācijas uzvēra arī Eiropola izpilddirektore Katrīna de Bolle.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt