“Eiropas Savienība ir zinātniskās izpētes spēkstacija, joprojām pasaules vadošā zināšanu radītāja, apsteidzot ASV. Taču Eiropa pārāk reti ir sekmīga zināšanas pārvēršot inovācijās, izpētes rezultātus ieviešot tirgū. Pārāk bieži jaunās tehnoloģijas, kuras ir izstrādātas Eiropā, tiek komercializētas citur,” atzīts Eiropas Komisijas vīzijas aprakstā par inovācijām un zinātni.
Milžu sacensība
To apliecina arī dažādie reitingi, ar kuru palīdzību tiek mērītas inovācijas.
Eiropai nav par ko sūdzēties, ja skatāmies uz jaunāko Globālo inovāciju indeksu – pirmajā desmitniekā atradīsim astoņas Eiropas valstis ar Šveici pirmajā vietā, kurai seko Nīderlande un Zviedrija. Taču šajā indeksā tiek mērītas arī daudzas lietas, kuras ir tikai blakus stāvošas inovācijām un var tās sekmēt, bet, iespējams, arī neko daudz nedot. Piemēram, politiskā vide, kopējā infrastruktūra valstī, kredītu un investīciju pieejamība utt.
Šajā indeksā arī Baltijas valstis izskatās tīri labi. Igaunija ir augstajā 24.vietā, savācot nedaudz vairāk par 50 punktiem no 100 iespējamajiem. Latvija ar 43 punktiem ir ierindojusies 34.vietā, bet Lietuva ar 41 punktu 40.vietā.
Taču daudz tiešāks un izmērāms raksturlielums, kurš parāda kāda tad ir katras valsts apņēmība būt inovatīvai un progresīvai, ir nauda, kura tiek ieguldīta izpētē un tās rezultātu attīstībā (pētniecība un attīstība – P&A). Diemžēl šajā ziņā Eiropa no saviem globālajiem konkurentiem atpaliek.
Galvenā sāncensība šajā ziņā Eiropai vienmēr ir bijusi ar ASV. Lai gan ASV P&A iegulda nepilnus 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), ko pārspēj ne viena vien valsts pasaulē, ASV izpētē un ar to saistītajos procesos iegulda vislielāko summu naudas izteiksmē – vairāk nekā 450 miljardus eiro gadā.
Turklāt tagad ir parādījies vēl viens nopietns pretendents, kurš vēlas kāpt uz inovatīvāko pasaules lielvaru goda pjedestāla, un tā ir ambiciozā Ķīna. Austrumu milzis gadu no gada audzē ieguldījumus P&A un arvien vairāk vēlas mainīt savu lētā darbaspēka valsts tēlu pret gudro tehnoloģiju lielvaru. Papildus šīm lielvalstīm inovāciju jomā jārēķinās arī ar Dienvidkoreju, Japānu, Singapūru un Izraēlu.
Eiropas Savienība diemžēl uz citu fona izskatās iestrēgusi. Ja šā gadsimta pirmajā desmitgadē tiešām izdevās kāpināt ieguldījumus P&A, tad pēdējās desmitgades laikā ieguldījumu īpatsvars ir kā pielipis 2% no IKP un no tā tālāk atrauties īpaši neizdodas.
Pēdējie dati ir apkopoti par 2017.gadu un tad Eiropas Savienības ieguldījumi P&A ir nedaudz pakāpušies, sasniedzot 2,07% no IKP jeb naudas izteiksmē – 318 miljardus eiro.
Tiekšanās uz 3%
Eiropas Komisija Eiropas 2020.gada stratēģijā ir noteikusi, ka ieguldījumiem P&A ir jāsasniedz 3% no IKP. Līdz 2020.gadam ir atlicis pavisam nedaudz un jau tagad ir skaidrs, ka šis stratēģijas mērķis sasniegts netiks. Atliek jautāt, vai pret to būtu jāattiecas kā pret daudziem dažādos dokumentos ierakstītiem skaitļiem, par kuriem neviens pat netaisās satraukties? Tā teikt – nesanāca, žēl, bet neviens jau tādēļ raudāt neies…
Diemžēl šāda attieksme pret inovācijām var izspēlēt ļaunu joku. Eiropa pašlaik arvien nopietnāk saskaras ar vairākām nopietnām problēmām, kuras atrisināt var tikai un vienīgi ar jaunu pieeju daudziem procesiem.
Pirmā no tām, kura skar ikvienu ES dalībvalsti, ir sabiedrības novecošanās. Ja runājam ļoti vienkāršoti, tad Eiropa arvien vairāk zaudē konkurences cīņā, jo tai vienkārši nav tik daudz jauna un spēcīga darbaspēka kā daudzos citos pasaules reģionos. Vienīgais loģiskais risinājums ir darba roku vietā likt tehnoloģijas. Tādēļ inovācijas un to plaša ieviešana uzņēmumos ir vitāli nepieciešama, lai Eiropa par to, ka ir viens no pasaules attīstības centriem, varētu runāt ne tikai kā par savu spožo pagātni.
Nākamā problēma, kuru risināt varētu inovācijas, jau ir daudz globālāka – klimata izmaiņas un daudzās ar to saistītās ķezas. Visiem ir skaidrs, ka diezin vai tādēļ kāds mazāk izmantos transportu vai atteiksies no citām mūsdienu dzīves ērtībām. Tādēļ loģiskākā izeja ir meklēt risinājumus, kā, saglabājot esošo dzīves ritmu, samazinot cilvēces radīto ietekmi uz vidi.
Savukārt inovācijas visdrīzāk neradīsies, ja to izstrādē netiks veikti pietiekami ieguldījumi. Kā redzams, tad Eiropai šajā ziņā ar pašas izvirzīto mērķu sasniegšanu nevedas.
