Lai gan netrūkst kritiķu, atjaunojamo energoresursu kuģis Eiropā braši dodas uz priekšu. Jaunākie dati ir apkopti par 2016.gadu, un tie liecina, ka enerģijas patēriņā „zaļo resursu” daļa jau ir sasniegusi 17%. Tas nozīmē, ka pēdējo 12 gadu laikā šis apmērs ir dubultojies.
Jāatgādina, ka ES ir nospraudusi mērķi līdz 2020.gadam enerģijas gala patēriņā palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru līdz 20%, bet 2030.gadā sasniegt vismaz 27%. Iemesli ir vairāki. Pirmkārt, fosilie energoresursi – nafta, ogles, gāze – rada siltumnīcas efektu veicinošus izmešus un līdz ar to klimata izmaiņas. Otrkārt, fosilo energoresursu krājumi nav bezgalīgi un pārsvarā tie tiek importēti. Eiropa nevar ietekmēt ne to piegādes, ne cenas. Treškārt, pašlaik ļoti strauji mainās tehnoloģijas un enerģiju jau ir iespējams iegūt ne tikai no saules stariem vai vēja, bet pat no jūras viļņiem. Eiropa ir apņēmusies braukt šo tehnoloģisko izmaiņu vilciena pirmajā vagonā, nevis vilkties nopakaļus.
Ja ES kopīgais mērķis ir jau pēc diviem gadiem sasniegt 20% atjaunojamo energoresursu īpatsvaru patēriņā, tad katra dalībvalsts ir nospraudusi savus individuālos mērķus, kuri atšķiras gan līdz šim izmantoto tehnoloģiju, gan pieejamo resursu dēļ.
No 28 ES dalībvalstīm 11 jau tagad ir sasniegušas tos mērķus, kas bija jāsasniedz līdz 2020.gadam. Īpaši šajā ziņā izceļas Zviedrija,
patēriņā 2016.gadā no atjaunojamajiem energoresursiem iegūta enerģija jau veidoja vairāk nekā pusi – 54%.
Latvija no savas 2020.gada apņemšanās – 40% īpatsvara – atpaliek nedaudz, jo 2016.gadā no Latvijas patēriņa atjaunojamie energoresursi veidoja 37,2%. Tomēr Latviju raksturo lejupejoša tendence – 2014.gadā šis īpatsvars bija 38,7%, bet pēc tam īpatsvars sāka samazināties. Lai vai kā, Latvijai visdrīzāk neviens neko nepārmetīs, jo lielāks atjaunojamo energoresursu izmantošanas īpatsvars nekā mums pašlaik ir tikai jau pieminētajā Zviedrijā, kā arī Somijā. Visu šo valstu panākumi pamatā ir saistīti ar to, ka tās jau no laika gala enerģētikā plaši ir lietojušas sev pieejamos dabas resursus – hidroenerģiju un biomasu, kuru pārsvarā veido koksne.
Citiem iet daudz grūtāk. Nīderlande no sava 2020.gada mērķa atpaliek par astoņiem procentpunktiem, Francija – par septiņiem, Īrija – par 6,5, Lielbritānija – par 5,7, bet Luksemburga – par 5,6 procentpunktiem. Lielākā daļa šo valstu savas enerģētikas sistēmas vēsturiski ir balstījušas atomenerģijas, gāzes vai naftas produktu izmantošanā.
Latvijas kaimiņvalstis – Lietuva un Igaunija – savus 2020.gada mērķus jau ir pārsniegušas. Tiesa sasniedzamais mērķis ir gandrīz uz pusi mazāks nekā Latvijai, jo kaimiņvalstīs līdz šim ir bijusi atšķirīga energosaimniecība.
Parādās arī balsis, kuras līdz šim nospraustos ES mērķus sauc par pārāk pieticīgiem. Eiropas Komisija pasūtīja īpašu pētījumu Starptautiskajai atjaunojamo energoresursu aģentūrai un iegūtie rezultāti liecina, ka līdz 2030.gadam ES no atjaunojamajiem resursiem iegūtā enerģija var sasniegt pat 34% no patēriņa. Tas ir daudz vairāk par pašlaik paredzētajiem 27%. Aģentūra iegūtos datus pamato ar to, ka enerģētikas tehnoloģijas pašlaik attīstās ļoti strauji, kļūstot gan efektīvākas, gan ekonomiskākas izmaksu ziņā. Tādēļ savulaik uzliktā latiņa no jaunāko tehnoloģiju izmantošanas viedokļa pašlaik jau izskatās pārāk zema.
Aģentūras pētījums arī liecina, ka
papildu atjaunojamo resursu izmantošanas potenciāls ir visās ES dalībvalstīs. Galvenais atjaunojamais energoresurss Eiropā turpinās būt biomasa, bet elektrības ražošanā būtisks devums var būt arī saules un vēja izmantošanai.
Netrūkst gan arī to, kuri Eiropas uzņemto kursu uz atjaunojamo enerģiju pamatīgi kritizē. Galvenais arguments ir atjaunojamās enerģijas izmaksas, kuru dēļ ir nepieciešamas dažādas atbalsta shēmas. Tās Eiropā sadārdzina enerģiju un dažkārt tiek izmantotas, lai šmauktos, kā to apliecina arī Latvijas pieredze ar obligātā iepirkuma komponenti (OIK).
Kā tas nereti gadās, arī kritiķi bieži vien nedarbojas tikai kopējās labklājības interesēs. Pastāv bažas, ka bieži vien aiz šiem saukļiem vairāk vai mazāk slēpti stāv fosilo energoresursu piegādātāji, kuri, protams, nav apmierināti ar Eiropas uzņemto kursu un savas potenciālās tirgus daļas samazināšanos.
