Eiropā valda diezgan liela atbalsta mehānismu dažādība un arī piemaksu apmēri būtiski atšķiras. Tāpat katra valsts pati izvēlas, kādu zaļās enerģijas veidu papildus atbalstīs.
Pērn apjomīgu pētījumu par Eiropā izmantotajām atbalsta mehānismiem pabeidza Eiropas Enerģētikas regulatoru padome (CEER). Dati tika analizēti par 2014. un 2015.gadu un kopīgais secinājums ir: atbalsta shēmas rada ievērojamas izmaksas Eiropas elektrības patērētājiem. Vidējā maksa, kuru zaļās enerģijas ražotāji Eiropā 2015.gadā saņēma virs vairumtirdzniecības cenas, ir 110 eiro par megavatstundu (MWh). Lielākie maksājumi ir bijuši Čehijā, Itālijā un Kiprā. Arī Latvijā maksājums pārsniedz vidējo Eiropas apmēru. Savukārt zemākie papildus maksājumi par zaļo enerģiju bija Zviedrijā.
Te gan ir jāatceras, ka papildus atbalsts zaļajai enerģijai tiek izkliedēts pa kopējo valstī saražoto elektroenerģijas daudzumu un tādēļ patērētāju maksājumi par vienu MWh ir daudz mazāki.
Lai kāda arī nebūtu katrā valstī izmantotā atbalsta shēma, tādā vai citādā veidā par to norēķinās elektrības gala patērētājs. Tādēļ lielākie strīdi lielākoties ir par to, cik katra shēma ir efektīva un mudina zaļās enerģijas ražotājus attīstīt savas tehnoloģijas, nevis nodarboties ar „subsīdiju biznesu”.
Vairums ES dalībvalstu, tāpat kā Latvija, lieto shēmu, kura papildus maksājumu iekļauj elektrības tarifā. Šajā gadījumā zaļās enerģijas ražotāji par saražoto un kopējam tīklam nodoto enerģiju saņem garantētu maksājumu, kurš nav atkarīgs no elektrības vairumtirdzniecības cenas. Kopumā 13 valstis, tostarp Latvija, ir izlēmušas paļauties tikai un vienīgi uz šādu atbalsta veidu. Citi savukārt šo shēmu bieži apvieno ar kādu citu. Starp populārākajām ir zaļo sertifikātu sistēma, kvotas, subsīdijas, aizdevumi, investīciju granti projektiem, kuri palielina atjaunojamo resursu izmantošanu. Ar tirgu saistīts mehānisms ir prēmijas. Tās var būt fiksētas, bet arvien vairāk ekspertu iesaka, tā saucamo, elastīgo prēmiju sistēmu. Tā paredz, ka zaļās enerģijas ražotajam tiek garantēts noteikts ienākums un prēmijas daļa mainās līdz ar izmaiņām elektrības tirgū. Ja elektrības vairumtirdzniecības cena aug, prēmija samazinās, ja krīt – prēmija palielinās. Savukārt, ja elektrības vairumtirdzniecības cena pārsniedz grantēto ienākumu, zaļās enerģijas ražotājam šis pārsniegums ir jāatmaksā.
Tādēļ CEER aicina atjaunojamo energoresursu atbalsta shēmas pēc iespējas piesaistīt tirgus principiem un veicināt izmaksu samazinājumu. Tostarp padome aicina ES dalībvalstis pēc iespējas iet prom no paraduma iekļaut elektrības tarifā garantētu maksu par zaļo enerģiju un tā vietā izvēlēties mainīgo prēmiju sistēmu.
Ekonomikas ministrija martā paziņoja, ka pērn Latvijā zaļās enerģijas un koģenerācijas atbalstā ir samaksāti gandrīz 290 miljoni eiro. Ekonomikas ministrs arī aicināja veidot augsta līmeņa ekspertu grupu, kuras uzdevums būtu meklēt risinājumus, kā atteikties no OIK sistēmas un izveidot tādu, kura atbilstu nākotnes interesēm. Vienlaikus
eksperti jau gadiem norāda uz sava veida Latvijas dīvainību, jo te atbalsts tiek maksātas arī dabasgāzes koģenerācijas elektrostacijām, kuru elektrības ražošanā izmantoto dabasgāzi par atjaunojamo energoresursu nosaukt būtu grūti.
Izmaiņas visdrīzāk būs ne tikai Latvijā, jo Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments pašlaik ir ķēries pie elektroenerģijas tirgus reformas un Tīras enerģijas likumprojektu paketes. Starp citiem mērķiem tiek minēta arī atteikšanās no tirgu kropļojošām subsīdijām.
Kāda būs atbalsta sistēma nākotnē – gan Latvijā, gan citviet Eiropā -, pagaidām atliek vien minēt. Daži saka, ka noteiktiem zaļās enerģijas veidiem papildu atbalstu vairs nevajag vispār, jo to tehnoloģijas ir sasniegušas to brieduma pakāpi, kad jau brīvi var konkurēt ar citiem elektroenerģijas resursu veidiem. Gribētos, lai izvērtējums tiešām ir objektīvs. No vienas puses, Eiropas patērētājiem par zaļo enerģiju nu jau būtu laiks maksāt mazāk, jo tehnoloģijas tiešām attīstās, un tik liels atbalsts kā sākumā vairs nav nepieciešams. No otras puses – gan Eiropā, gan Latvijā darbojas spēcīgi fosilo resursu ražotāju lobiji, kuri ar dažādiem argumentiem cenšas diskreditēt zaļās enerģijas ideju kā tādu, lai arī turpmāk noturētu savas dominējošās pozīcijas Eiropas energotirgū.
