Šitaki sēņu audzētava Alojā – Imanta Urpena lolojums

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Alojietis Imants Urpens var sēņot 365 dienas gadā, pat ziemā un pat neizejot no savas mājas pagalma. Viņš ir viens no visvairāk pieredzējušajiem šitaki sēņu audzētājiem Latvijā. Pašlaik saimniecībā ir viens no karstākajiem darba periodiem – sēņu sēšana.

Šitaki sēņu audzētava Alojā - Imanta Urpena lolojums
00:00 / 06:00
Lejuplādēt

“Redziet – trīsdiennieki, trīs dienas šīm sēnītēm. Man pirmais darbs katru rītu ir novākt sēnes, katru rītu.” Saimniecības ēkā, kas atrodas turpat blakus mājai un kur Imants Urpens ir ierīkojis šitaki sēņu audzētavu, viņš rāda pagarus alkšņa bluķīšus, kuros aug šīs sēnes.

“Es speciāli kurinu, it sevišķi to telpu, jo šī telpa man skaitās dzemdību nodaļa. Vakar es ieliku baseinā ap simt koku, jo man vajag svaigas sēnes, lielu vairumu, un būs. Un te es visu laiku trīs, četras dienas turu temperatūru 30 grādus, kamēr piedzimst sēnītes. Un, kad piedzimst sēnītes, tad nesu ražošanas telpā, kur es turu temperatūru uz 15–20 grādiem,” pastāstīja saimnieks.

Šitaki dēvē arī par imperatora sēnēm. Senajā Japānā tās drīkstēja ēst tikai valdnieks un viņa ģimenes locekļi. Šīs sēnes ir augstvērtīgas, jo uzlabo imūnsistēmu, satur D vitamīnu un vēl citas vērtīgas vielas.

Lai būtu daudzveidīgāks piedāvājums, Imants tās arī pārstrādā: “Ja man būtu tikai svaigās sēnes, es sen būtu „zem ūdens”. Man ir šitaki tējas, šitaki uzlējums, arī ļoti daudz dažāda kaltētā šitaki produkcija. No sākuma es uz veikaliem, bāzēm gāju, tad tagad tikai tirgus un restorāni šad tad. Rekur, viena kafejnīca atbrauca pakaļ.”

Marts un aprīlis šitaki audzētajam ir pagājis spraigā darbā, to sākot jau pulksten trijos naktī. Jāpagūst sasēt vai sastādīt sēnes.

Uz galda redzams trauks ar graudiem. “Jā, tā ir sēņu sēkla, uz graudiem audzēta. Latvijā audzēja uz zāģu skaidām, bet man ir graudos. Graudos ir nesalīdzināmi lielāka enerģētiskā vērtība nekā skaidām. Es micēliju vedu no Tatriem.

Ko tagad sēju, tas ir vasaras sezonai 2026. gadam. Pirmā raža ir pēc četriem gadiem tikai,” atklāja Urpens.

Sēņu sēšanai vai, pareizāk sakot, micēlija iepildīšanai Imants izmanto alkšņa koku: “Pārsvarā alksnis. Tā nav tā labākā koku suga, bet tā ir man pieejamākā. Tam ir jābūt klasi augstāk nekā A klases finiera klucim kvalitātes ziņā. Katrs mehānisks bojājums ir potenciāls infekcijas avots. Jo mazāk bojājumu, jo labāk. Tātad tas nozīmē roku darbu, mežā arī tikai ar tačkām, nekādi greideri, iekrāvēji tur nevar būt, viss roku darbs. Un tas vēl nav viss. Trakākais ir tas, ka vispirms ir jānomazgā, jānožāvē, un tad es varu stādīt. Piemēram, šis koks, lai es tajā iestādītu un aizvestu uz mežu, man tas kā minimums 25–30 reizes jāpaņem rokās. Tas nozīmē, ka man 300–400 kilogrami jāpaceļ viena koka pēc, tātad trenažieris man nav vajadzīgs.''

Imants Urpens labprāt dalās ar savu pieredzi, kura iegūta, 25 gadus audzējot šīs sēnes. Nu, piemēram, – kā labāk izdarīt urbumu kokā, lai micēlijs tajā labāk iedzīvotos.

“Es praktiski urbju cauri kokam, lai ātrāk un kvalitatīvāk ieaugtu. Pēc literatūras [datiem] bija divarpus centimetru dziļumā, tur pelīte graudus izlasa līdz pēdējam un viss. Bet man, ja pele sāk grauzt, tad viņa izgrauž tos divarpus, trīs centimetrus, pārējais paliek. Un kas notiek? Sēnei, lai augtu, vajag siltumu un mitrumu. Mežā tad, kad pelīte ir izgrauzusi to caurumiņu, koks slīpi stāv, lietus Latvijā ir, un tas satek tai caurumiņā, un siltums arī mēdz būt, mitrums un siltums. Un man pelīte palīdz strādāt, audzēt. Bet tie, kas stāda tā, kā ir literatūrā, pelīte izgrauž līdz pēdējam un iznīcina visus stādījumus,” skaidroja Urpens.

Šitaki sēnes Imanta Urpena saimniecībā
Šitaki sēnes Imanta Urpena saimniecībā

Koku apjoms, kuros jāsapilda micēlijs, ir visai vērienīgs. Urpena saimniecībā sēnes aug ne tikai saimniecības ēkā, bet arī āra plantācijā mežā. Un tur vasarā aug arī mūsu pašu baravikas.

“Kā jūs domājat, – es māku japāņu sēnes izaudzēt un mūsu pašu es nemācēšu!?” saka saimnieks. ”Vai tik tiešām es tik dumjš izskatos? Baravika tāpat kā šitaki četrus gadus aug, kamēr pirmā sēne. Ļoti daudz tur kļūdu dara, nu nedrīkst micēlijus, sēņotnes jaukt kopā. Bieži vien no vienas vietas atnes sēnes, otrreiz no citas vietas un mēģina ieaudzēt, – tā nebūs, tā nevar. Nu, cilvēki taču arī savā starpā par dāmām cīnās un vēl kaut ko, nu konkurē viens ar otru, visur dabā konkurence notiek. Pirmkārt, vajag sēņu kokus atrast, tādus, kur baraviku micēlijs mikorizē ar konkrētu koka sugu, viens otram piepalīdz augt. Tās ir četras koku sugas Latvijā: pirmkārt, egle ļoti laba, lazda, liepa, ozols. Tajos mežos var audzēt baravikas,” atklāja sēņu audzētājs.

Imanta Urpena šitaki audzētava ir arī Baltijas valstīs vienīgā mācību saimniecība, kur var apgūt sēņu audzēšanas knifus.

Un, protams, tā uzņem arī tūristus. Šajā ziņā interesanta epizode ir bijusi ar japāņu tūristiem, kuri vesti uz meža plantāciju, lai rādītu, kā Latvijā aug viņu iecienītās sēnes, taču japāņiem daudz lielāks pārsteigums izrādījās brangi, veselām saimēm saaugušās baravikas, kas viņiem tik tiešām bija eksotika.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti