Simt mašīnu dīkstāvē. Par ko «Rīgas Taksometru parka» vadītājs ir pateicīgs Covid-19

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Martā, kad viss tikai sākās, nācās ne pārāk legālā ceļā sagādāt medicīnisko spirtu… nopirku veselu kannu, saka akciju sabiedrības "Rīgas Taksometru parks" vadītājs Kaspars Muižnieks. Un piebilst – koronavīrusu mums sūtījusi "debesu kanceleja", un par to "kancelejai" paldies – pat tad, ja klienti vairs nebrauc.

Akciju sabiedrība "Rīgas Taksometru parks" ir vecākā taksometru kompānija, kas darbojas Latvijā, tā dibināta vēl 1948. gadā. Un arī šodien tā ir viena no lielākajām – vairāk nekā simt taksometru, mikroautobusu parks, vairāk nekā 400 darbinieku. Strādā ar zīmolu "Red Cab", mašīnas var redzēt stāvvietās pie lielajām viesnīcām, kā arī pie iestādēm – kompānija regulāri uzvar pasažieru pārvadājumu valsts iepirkumos.

Finanšu atskaite par 2019. gadu vēl nav publiskota, taču iepriekšējos gados uzņēmuma apgrozījums nedaudz pārsniedzis sešus miljonus, savukārt zaudējumi tradicionāli bijuši 200-300 tūkstoši eiro gadā. Pēc Muižnieka teiktā, ja godīgi maksā visus nodokļus, neķīmiķo un nerīko "firmu karuseli" (regulāri pārceļot biznesu uz jaunu kompāniju), strādāt ar peļņu ir nereāli. Kāpēc viņš tomēr strādā un kā redz situāciju nozarē pirms epidēmijas un tās laikā, par to Muižnieks stāsta sarunā ar LSM.lv.

Jūsu tēvs, nozares veterāns un kompānijas padomes priekšsēdētājs Leopolds Muižnieks, atbildot uz jautājumu par to, kā taksometru bizness jūtas Covid laikā, teica, ka "biznesa nav, viss ir apstājies". Vai varat pastāstīt sīkāk?

Sākumam jāatzīst – kopš Latvijā ienākušas mobilās platformas, ķert taksometru uz ielas, paceļot roku, jau ir reta prakse. Ja nu vienīgi Vecrīgas rajonā un ap to, kur ir tūristi, vai arī ja cilvēkiem nav nekādas mobilās lietotnes. Mēs parasti strādājam galvenokārt ar korporatīvajiem klientiem. Tomēr arī viņi epidēmijas laikā nebrauc. Gaidām, kad situācija normalizēsies. Taču mums jau bijušas runas, ka viens liels viesnīcu tīkls Rīgas centrā apsver arī tādu variantu – šogad savu viesnīcu darbību neatsākt. Tātad pilsētas centrs, kur mēs strādājam, būs gandrīz bez tūristiem. Varbūt kaut kas mainīsies, bet pagaidām nekas par to neliecina.

Kā izdzīvojat?

Jau kopš Covid sākuma man ir dīkstāvē simt mašīnu.

Bet cik brauc?

Mūsējās – četras. Vēl sešas - partneriem, kas strādā ar mūsu zīmolu.

Kāpēc pārtraukuši braukt korporatīvie klienti?

Biroji lielākoties tika slēgti. Cilvēki šajā laikā ir sapratuši – tehnoloģijas ļoti daudziem ļauj strādāt no mājām. Agrāk nedomāja, ka tas patiešām ir diezgan ērti. Nu, labi, šodien tā pati "Maxima" vēl nevar pilnīgi iztikt bez pārdevējiem, taču domāju, vēl pāris gadu, un pārdevēji lielveikalos aizies nebūtībā kā šķira.

Vai jūsu šoferi tagad saņem dīkstāves pabalstu?

Ļoti dažādi. Tie, kuri saņem pabalstu, sēž mājās. Mēs tam sekojam. Ir darbinieki, kuri pie mums strādā ļoti daudzus gadus. Ja viņiem uzkrājušies neizmantoti atvaļinājumi, viņi tagad ir atvaļinājumā. Daži uzrakstījuši atlūgumus.

Bet kā tad jūs izdzīvojat, ja klienti nebrauc?

Mūsu bizness sastāv no divām daļām – taksometri un pasažieru pārvadājumi ar autobusiem. Mums joprojām ir 26 autobusu maršruti Rīgas reģionā, kurus mēs apkalpojam. Maksimāli apcirpām visus izdevumus. Nācās samazināt apkopēju, vēl viena tagad saņem dīkstāves pabalstu.

Rokas nenokritīs, ja mēs – un es tai skaitā – paņemsim lupatu un birojā izmazgāsim grīdas.

Ko darāt, lai darbinieki un pasažieri nesaslimtu?

Pēc katra klienta dezinficējam mašīnu. Noslaukām visus durvju rokturus, sēdekļus un citas virsmas. Gan taksometros, gan autobusos. Martā, kad viss tikai sākās, nācās ne pārāk legālā ceļā sagādāt medicīnisko spirtu, – lai gan varbūt par to nevajag stāstīt! (Smejas.). Bet tā bija. Nopirku veselu kannu. Toreiz vēl neviens šeit neražoja savus dezinfekcijas līdzekļus. Vēl nopirku destilētu ūdeni, glicerīnu, sajaucām… Tas tāpēc, lai kāds mašīnas vadītājs nenodomātu, ka var nest mājās un izdzert. Salējām pudelītēs ar pulverizatoru, plus vēl izsniedzām cimdus, un strādājām. Paldies mūsu autovadītājiem, ka izturējās saprotoši un izpildīja visas prasības.

Starpsienas, kas izolētu pasažieri no vadītāja, neuzstādījāt?

Nē. Nospriedām, ka tas nedod vajadzīgo efektu. Tā vairāk ir sevis mānīšana.

Par autobusiem - tajos brauc daudz cilvēku, un, ja to vidū viens saslimušais, to pašu gaisu elpos pārējie pasažieri salonā. Īpaši, ja ieslēgts kondicionēšanas režīms, kad gaiss no ārpuses nepieplūst…

Šis režīms var darboties ļoti neilgi. Parasti tas tiek ieslēgts brīdī, kad transportlīdzeklis sāk braukt un salonā vēl ir karsts, – lai salonu ātrāk atdzesētu.

Taču, lai cik skarbi no manas puses tas neskanētu,  ar šo riebīgo vīrusu galu galā izslimos visa pasaule. Vai mēs to gribam, vai ne. Un ļoti daudzi nomirs. Taču apturēt visu dzīvi visapkārt, tā teikt, sēdiet mājās un nekur neejiet, tālākā perspektīvā ekonomikai tas nav variants. Jā, es arī negribu, lai saslimušo vidū būtu arī mani vecāki. Protams, es viņus sargāšu.

Taču, ja apstāsies ekonomika un cilvēkiem nebūs, ko ēst, mēs visi būsim pilnīgā pakaļā. Šajā ziņā zviedriem bija taisnība, kad viņi nolēma neapturēt ekonomiku.

Ar ko tagad nodarbojos – mēģinu atrast dzirdīgas ausis, lai pastāstītu, kas notiek nozarē kopumā, ar visiem boltiem, jandeksiem un pandām. Sarīkoju tiešsaistes konferenci, pagājušajā nedēļā runāju ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) direktori (Ievu Jaunzemi – S.P.) un viņas palīgiem. Jāpasaka viņai paldies – viņa saprot, ka problēma tik daudz nav kontrolējošos dienestos, tie ir sekas. Bet jautājumi paliek.

Piemēram?

Kāpēc tikai Rīgā vien strādā 710 taksometru firmas, kāpēc tiek praktizēti "firmu karuseļi", kad, nostrādājuši divus trīs mēnešus, īpašnieki atkal un atkal pamet savas kompānijas, kurās valdes locekļi ir kaut kādi Ukrainas vai Baltkrievijas pilsoņi, kurus neatradīsi. Kāpēc tas notiek? Ne tāpēc, ka visi ir pilnīgākie nelieši. Vienkārši jāsaprot, vai pašreizējai situācijai atbilst nodokļi – vai tos ir reāli samaksāt?

Varu teikt, ka pašlaik nav tādas taksometru kompānijas, kura var samaksāt visus nodokļus. "Rīgas Taksometru parks" arī nevar. Mēs šī regulējuma dēļ praktiski esam zaudējuši visu savu nekustamo īpašumu. Tas bija jāpārdod, lai norēķinātos ar valsti.

Bet, ja runā par VID, tad kāda ir jēga dzenāt 700 komersantus? Tos noķert – tas jau ir liels administratīvais darbs un izdevumi. Un galu galā no viņiem nedabū pilnīgi neko. Tur vienkārši nav, ko paņemt.

Vai neesat izmantojuši mikrouzņēmumu režīmu, kad katrai mašīnai ir sava firma?

Mikrouzņēmumiem ir ierobežojums apgrozījumam – ne vairāk kā 40 tūkstoši eiro gadā. Mēs esam rēķinājuši. No paša sākuma bija aizdomas, ka iekļauties šajā summā nevarētu, ņemot vērā visus mūsu korporatīvos klientus. Īpaši, ja mašīna strādā pastāvīgi, kad uz vienu auto ir divi vadītāji, maiņās, bet dažkārt arī trīs.

Un tas nozīmē vienu – lai iekļautos limitā, jāblēdas, jāizdomā kaut kādas manipulācijas ar skaitītājiem. Tas jau ir konkrēts čakars, bet man gribas gulēt mierīgi, nevis domāt, kurā brīdī mani sāks saukt pa instancēm.

Nav tā, ka mikrouzņēmumu režīms būtu slikts pats par sevi. To varētu izmantot. Taču ierobežojumi apgrozījumam neļauj.

Pēc ļoti aptuveniem aprēķiniem, no tās summas, kuru rāda taksometra skaitītājs, tikai nodokļos – sociālajā, ienākuma, pievienotās vērtības – valstij jāatdod apmēram 55%. No atlikušajiem 45% jāsamaksā par degvielu, apdrošināšanu, tehnisko apskati divreiz gadā, līzingu galu galā. Tā ir vienkārši neiespējamā misija. Pēc būtības, mums vēl jāpiemaksā par to, ka vedam klientus. Taču, ja paskatās, ar kādiem tarifiem brauc citi, kādi tur ir cenu kari – tas vispār ir tālu no reālās aritmētikas.

Visi Latvijā ļoti priecājas, ka ir tas pats "Bolt", ja? Man diezgan daudz vadītāju aizgājuši pie viņiem, un saka – mums tagad viss ir lieliski un darba daudz. Tomēr tāds interesants moments… Pieņemsim, "Bolt" klients caur lietotni samaksājis par braucienu desmit eiro. Visi zina, ka pašas platformas "Bolt" komisija, kuru tā ņem no vadītāja, ir 18%. Tātad, no desmit eiro paņem 1,80 eiro, viss pārējais – tavs. Un vadītājs ir ļoti, ļoti priecīgs. Bet mēs taču atceramies, ka no atlikušajiem 8,20 eiro vadītājam vēl jāsamaksā nodokļi – sociālais, ienākuma un pievienotās vērtības. Un kā jūs domājat, vai šoferis maksās valstij šo naudu? Protams, ka ne! Viņš priecājas, ka viņam ir tik daudz naudas.

Taču tas ir tikai laika jautājums, kad pie viņa durvīm pieklauvēs VID.

Un, ja viņš gadu nav maksājis un ja viņam pieprasīs samaksāt uzreiz visu parādu un sodanaudas, varat iedomāties, cik tad būs privātpersonu maksātnespējas procesu.

Tagad "Bolt", manuprāt, ir vienīgais, kas reāli sniedz VID informāciju par visiem braucieniem, kas notikuši ar viņu lietotnes starpniecību (Kompānijā "Bolt" LSM.lv atbildēja, ka tā to dara un ka tas attiecas uz visām nozares kompānijām. – S.P.)  Bet dažus citus, kuri strādā ar lietotņu starpniecību, vispār neviens nekontrolē. Šoferi brauc bez licencēm, dažkārt pat bez tiesībām – pilnīgs ārprāts!

Un kas, pēc jūsu domām, jādara?

Nozarei nepieciešams ļoti saprātīgs, atvieglots regulējums. VID nodarbojas ar seku likvidāciju, bet jāsāk no otra gala – sākumā izlemt, kuram vispār var izsniegt licences. Jābūt stingriem kritērijiem. Lai jebkurš kurpnieks vai bijušais jurists, vai mājsaimniece nevarētu pēkšņi izlemt – man ir mašīna, būšu taksists! Kādreiz šis darbs tika uzskatīts par profesionālu rūpalu, paaugstināta komforta servisu, ar drošām mašīnām un pieredzējušiem vadītājiem. Bet šodien par taksistu var kļūt jebkurš, kuram sagribas. Bet kā es varu uzticēt vest savus bērnus kādam, kurš nav profesionālis, nav apmācīts?

Jo vienīgā prasība tagad ir, lai trīs gadus būtu bijušas vadītāja tiesības. Principā uz šī pamata mūsu nozare jau ir izvarota.

Otrais – mums Konkurences padome vienmēr kliedz, ka vienots tarifs taksometriem nav pieļaujams, jo tas ir konkurences ierobežojums. Interesanti, kāpēc Eiropas lielākajās ekonomikās, Vācijā, Austrijā, Īrijā, vienotais tarifs var strādāt, bet pie mums – ne? Īrijā visā valstī ir viens tarifs. Vācijā arī viens visiem, tikai atšķirīgs katrā pilsētā. Tur cenu politiku regulē ģilde – lielākie taksometru operatori plus tirdzniecības palāta, plus īpaša Ekonomikas ministrijas ekspertu komisija. Ik pēc diviem gadiem Vācijā tarifus analizē, pārskata, - lielākoties nedaudz paaugstina. Bet pie mums? Konkurences padome uzskata, ka cenu konkurence ir galvenais. Taču te sākas blēdības, lai taupītu uz nodokļu rēķina un vestu lētāk.

Ko jums atbild VID?

Viņi ir gatavi piedalīties diskusijā, lai palīdzētu savas kompetences ietvaros, taču viņi neizstrādā likumus, - to dara Satiksmes ministrija. Piemēram, Vācijā pievienotās vērtības nodoklis (PVN) taksometriem ir 7%. Austrijā – 10%. Kāpēc Latvijā ir 21%? Jo tā ir vienkāršāk rēķināt – 21% gandrīz visiem. Bet tas, ka tik daudz ir nereāli maksāt, nevienu nesatrauc.

Pēc būtības taksometru pakalpojumi – tas ir ļoti tuvu sabiedriskajam transportam. Varētu izskatīt iespēju iekļaut mūsu nozari sabiedriskajā transportā, kā tas izdarīts daudzās valstīs, un mums būtu pazeminātais PVN, 12%. Uzreiz vienkāršāk maksāt, uzņēmumi neķīmiķotu, neslēptos.

Bet tagad ir tieši tā – vai nu blēdies, vai arī ciet zaudējumus kā mēs.

Un es nevaru slēgt akciju sabiedrību "Rīgas Taksometru parks" un katrus trīs mēnešus reģistrēt jaunu kompāniju. Varianti – vai nu jāuzmet klienti, vai jāuzmet valsts ar nodokļiem. Bet variants "maksājam nodokļus, strādājam godīgi, attīstāmies, ņemam jaunas mašīnas, tostarp elektroautomobiļus" – par kādu naudu?

Par mobilajām lietotnēm – tās nevajag iznīcināt! Tās ir vajadzīgas, tās ir lieliskas, cilvēkiem patīk, tās ir lietotājiem draudzīgas. Taču, cilvēki mīļie! Nejāsim smadzenes! Parādīsim visiem, kā ir patiesībā. 

Es viņiem tā arī saku – ja jūs regulējat taksometra izmaksas, jūs jau neesat vienkārši interneta platforma, jūs esat pārvadātājs.

Un tad jūs atbildat arī gan par vadītājiem, gan par pakalpojuma kvalitāti kopumā. Bet viņi bēg projām no šīs atbildības. Un tā ir ne tikai Latvijā, tā ir visā pasaulē.  Tāpēc "Uber" pasaulē zaudē tik daudzās tiesu prāvās.

Licencēšana – tā ir vēl viena sāga. Jādara tā, kā daudzās Eiropas valstīs – lai licenci izsniegtu viena konkrēta instance. Var ieviest gradāciju – piemēram, viena licence, lai strādātu tikai Rīgā, cita – visā Latvijā, pieņemsim. Bet kā ir pie mums? Ir lielās pilsētas un plānošanas reģioni, kuras tās izsniedz. Tādēļ cenu politika ir, teiksim tā, interesanta. Piemēram, visdārgākā licence bija Mārupē, pat dārgāka nekā Rīgā, jo ir interese par lidostu. Salaspilī agrāk vispār nebija saistošo noteikumu attiecībā uz taksometriem.  Viņi mūs dzenāja tik ilgi, ka es pajautāju viņu domes priekšsēdētājam – ko tu gribi? Viņš saka – gribu, lai Salaspilī strādātu taksometri. Bet regulējuma nav. Saka – uztaisīsim! Un viņi uztaisīja licenci par vienu eiro gadā! Salīdzinājumam – Mārupē bija 26-27 eiro plus PVN. Mēnesī.

Vēl piemērs, un par to es biju reāli nikns. Gribēju pat pasaukt žurnālistus, lai televīzijā sarīkotu diskusiju… Ir viena administratīvā teritorija – Jūrmala, kur ierēdņi, administratīvās komisijas locekļi, ņirgājas un atklāti smejas sejā. Mūs tur tiesāja par pasažieru pārvadāšanu bez licences. Mēs tur nogādājām klientu no Rīgas – Rīgas licence dod  tiesības vest pasažieri no galvaspilsētas uz jebkuru vietu Latvijā. Mums nav tiesību paņemt klientu atpakaļceļā no Jūrmalas, ja mums tur nav licences. Mēs to arī nedarām. Bet sodīja mūs par to, ka šoferis tur izsēdināja klientu un iegāja veikalā, bet mašīnu atstāja ar ieslēgtu plafonu un zaļo uguntiņu.

Tas, pēc viņu domām, ir pārkāpums. Taču autopārvadājumu likumā teikts, ka taksometra skaitītājam ir tikai divi režīmi: tas ir vai nu ieslēgts – kad klients ir salonā, tad plafons un zaļā lampiņa nedeg, vai tas ir izslēgts, un tad deg plafons. Tikai divi režīmi, trešais likumā nav paredzēts. Mums VID savulaik tā arī pateica – ja mēģināsiet ieviest trešo režīmu, tā būs krāpšana, sodīsim.

Es jautāju Jūrmalas administratīvajai komisijai, kā es varu atstāt viņu teritoriju, neieslēdzot plafonu, ja klients ir izkāpis? Ziniet, ko viņi man atbildēja? Jūs varat izsaukt evakuatoru!

Vai tā nav ņirgāšanās!? Ja tur nebūtu deputātu, par kaut ko tādu varētu ievilkt pa muti.

Ar ko šī lieta beidzās?

Mēs uzvarējām administratīvajās tiesās, taču Augstākā tiesa divās šādās lietās atzina mūs par vainīgiem. Jo līdzīgas lietas pret citiem, maziem, pārvadātājiem agrāk tā bija izspriestas un viss, čau! Tāpēc uzskatu, ka pašvaldībām šī regulēšana jāatņem, lai arī kā tās nekliegtu!

Man ir daudz stāstāmā par dīvainu regulējumu. Pieņemsim, Ādažos ir mūzikas skola, es uz turieni aizvedu mazo meitu no Rīgas, bet paņemt atpakaļ nepaspēju. Gribu pasūtīt viņai taksometru, taču Ādažos nevienu nezinu, un negribu, lai mans bērns sēstos mašīnā pie nezin kā. Tehniski var aizsūtīt taksometru no Rīgas uz Ādažiem, mašīnas man ir. Taču nav licences Ādažiem. Varētu šķist – labi, ieslēgšu skaitītāju, jau izbraucot no Rīgas, pāris eiro pārmaksāšu, lai skaitās, ka pakalpojums sācies jau Rīgā. Taču izrādās, ka tā arī nedrīkst – pēc tiesas domām, pakalpojums sākas nevis tad, kad mēs esam vienojušies par braucienu, par to samaksājuši, izsnieguši čeku, ieslēguši skaitītāju.

Nēēēē, pakalpojums sākas, kad klients reāli iesēdies mašīnā.  Ja viņš grib iesēsties Ādažos, es nevaru viņu bez Ādažu licences paņemt.

Es tiesā jautāju – cilvēki mīļie, bet kā tad mēs braucam no Rīgas uz Siguldu, ja pilots vai aviokompānijas pasažieris aizmirsis čemodānu vai dokumentus? Vai tad, kad čemodānu ieliks mašīnā, tad arī sāksies pakalpojums? Tiesa atbildēja – tas ir kāzuss, tas neattiecas uz lietu – šajā gadījumā brauc čemodāns, nevis cilvēks. Bet tie taču arī ir pārvadājumi…

Kāpēc es tā cīnos? Tāpēc, ka tas ir ģimenes uzņēmums. Tam ir 73 gadi. Un cilvēki tajā ir ļoti labi, viņi mīl savu darbu un dara to labi. Kāpēc gan nedot viņiem iespēju darīt savu darbu? Sakārtot nozares regulējumu, lai viss būtu skaidrs. Piemēram, ieviest vienu konkrētu maksājumu. Vai kā Igaunijā - tu esi komersants-taksists, bankā atvērts sava veida "virtuālais maciņš". Un tu strādā, izmantojot šo kontu, un pie tā ir pieslēgums nodokļu dienestam. Saņem desmit eiro, 18% paņem interneta platforma, vēl, piemēram, 20% - nodokļu dienests. Šajos 20% iekļauts sociālais un ienākuma nodoklis, un tas ir labāk nekā mikrouzņēmuma nodoklis. Paņemt konkrētu procentu no apgrozījuma un nečakarēt smadzenes. Padomājiet, ja tikai obligātā apdrošināšana taksometram maksā 1200-1500 eiro mēnesī, tad cik jāpelna, lai atmaksātos visi izdevumi? Taču neviens ierēdnis negrib skatīties šos skaitļus!

Un pietiek cits citam melot, ķīmiķot, dot kukuļus, neņemt licences, vēl kaut ko nedarīt… Nozarē visu laiku tādi [spēlētāji] ir manāmi.

Šis Covid laiks īstenībā ir lielisks – tas mums sūtīts no augšas, no "debesu kancelejas".

Lai mēs paskatītos uz sevi no malas un savestu kārtībā ielaistās lietas. Jo tie ierēdņi, manuprāt, uzskata, ka nauda aug kokos. Kā man viens teica: "Muižnieka kungs, ja neprotat darīt šo darbu, tad iesaku kaut ko mainīt dzīvē." Viņš acīmredzot prot.

Man bijušas sarunas ar tiesām, policiju, VID - es viņus visus ļoti mīlu!

Taču lai viņi ir korekti un uzņēmēju a priori neuzskata par krāpnieku. Savediet kārtībā regulējumu un nodokļu režīmu. Taksometri – tā nav zelta dzīsla, izdariet tā, lai varētu normāli strādāt. Nē, sēž siltos krēslos un uzskata sevi par lielajiem kundziņiem. Un par ko es viņiem maksāju – par tādu darbu? Tāpēc es nedaudz naivi ceru, ka viss šis Covid pārkārtos cilvēkiem smadzenes.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti