Sapni īstenot palīdz sierāboliņš un ārzemēs gūtā pieredze

Šis ir laiks, kad galdā galvenokārt jau tiek celts Jāņu siers, bet Latvijā piena pārstrādes uzņēmumos top ap 90 dažādu sieru, un savas siera receptes veido arī mājražotāji. Protams, līdz Francijas siera šķirņu dažādībai mums gan vēl netikt, tur to ir ap 740. No mūsu sieriem noteikti viens no interesantākajiem top Raunas „Siera ražotnē”, un tas ir sierāboliņa "Zaļais siers", veidots pēc senas receptes. Ilmārs Ceriņš recepti mantojis no mātes, un tagad jau ražotnē top ne tikai šis siers vien.

Sapni īstenot palīdz sierāboliņš un ārzemēs gūtā pieredzeGunta Matisone

    „Redzat, visas šīs mazās galviņas, tās man būtu šodien jāsāk plūkt nost…” – „Siera ražotnes” saimnieks Ilmārs Ceriņš iepazīstināšanu ar sierāboliņa sieru sāk tīrumā. Ierasts gan, ka āboliņš aug leknās pļavās, bet te tas sasēts taisnās, striktās vagās:

    „Sierāboliņš ir tāds īpašs augs, kas, lai cik dīvaini neizklausītos, neaug Latvijā, pamatdzimtene ir kalnos, visur, kur ir kalni, biezs sniegs, tā kā piemēram Šveicē, Gruzijā, tur viņš aug kalnos. Tur viņu izmanto kā garšvielu. Siers nav mans izgudrojums, siers ir sens produkts, ko mēs esam savā ražotnē mūsdienās vienkārši atgriezuši atpakaļ apritē. Tā bija manas mammas Marijas ideja, viņa ilgus gadus bija glabājusi šo sapni vai ideju, domu, ka varētu veidot savu uzņēmumu.”

    „Siera ražotni” Raunā Ilmārs kopā  ar  mammu nodibināja pirms 11 gadiem, pirmais produkts tad arī bija "Zaļais siers", kuram klāt ir sierāboliņš:

    „Viņš ir beramais siers, kaut kas līdzīgs parmazānam, bet ļoti liess, ļoti spēcīga garša, un ar to viņš arī izceļas.

    Ja tu vienreiz pagaršo, iemīli to sieru, tavā galvā tā garša paliek, tu nespēj viņu aizmirst, un tas bija galvenais mūsu trumpis, kad mēs sākām šo sieru ražot, ka cilvēki to atcerējās.”

    Tālāk ražotnē vienā no telpām  Ilmārs rāda, kā siers, sabērts lielās kastēs, nogatavojas. Siera tapšana prasa divus mēnešus.

    Sākot  uzņēmējdarbību, bija tikai divi produkti – šis "Zaļais siers" un „Zelta sviests”, tagad produktu klāsts ir audzis un klāt nākuši arī 14 veidu makaroni un knapsieriņi, kas arī savā ziņā ir sena recepte.

    „Maza ražotnīte, kāda ir manējā, -  es nevaru konkurēt ar lielajiem kombinātiem, kuri taisa ķimeņu sieru, krējumu, biezpienu; man jātaisa kaut kas īpašs, man jātaisa nišas produkti, tāpat kā zaļais siers, man te knapsieriņš ir - īstais Jāņu produkts, īstā uzkoda pie alus. Tas ir biezpiens kaltēts, arī sens produkts," stāsta  Ilmārs, kurš veiksmīgi atradis arī noieta tirgu savai produkcijai un nebūt nepiekrīt tik daudzkārt dzirdētajam, ka mazajiem uzņēmējiem ar saviem produktiem ir grūti iekļūt lielveikalos.

    Tomēr Ilmāra dzīvesbiedre Zane atzīst, ka nemaz tik viegls tas ceļš līdz šodienai  uzņēmējdarbībā  nav bijis:

    „Tas ir ļoti sarežģīti, mēs ar Ilmāru esam par to runājuši. Viņš ir teicis, ja viņš zinātu, kam būs jāiet cauri, viņš diez vai visu to vēlreiz sāktu, bet nu sākts ir, tā kārtīgi sākts, no diviem produktiem ir tikts līdz 25, vēl daudzi ir plānā.”

    Taču atraktivitāte, vitalitalitāte, kā arī vieglums, ar kādu Ilmārs iepazīstina un stāsta par savu uzņēmumu, tā vien liek domāt, ka viņam tas viss nācis viegli un bez liekiem puniem. 

    „Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, ar kuru pašu ir ļoti, ļoti viegli, jo mūsdienās jau cilvēkiem katru dienu ir drāma, ir problēmas, bet viņš ir tas, kurš rada to sajūtu, ka ir viegli, ka viss ir vienkārši. Bet tik vienkārši jau nav, tāpat viņš vasarā strādā septiņas dienas nedēļā, ļoti bieži ir tā, ka mēs ar bērniem jau ejam gulēt, un tad tik viņš pārbrauc mājās, bet sajūtu viņš rada, jā, ka ir viegli,” stāsta Zane.

    Ilmārs ir arī viens no tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri devušies peļņā un laimes meklējumos uz ārzemēm, un tur esot gūta  pieredze, kā būt ne tikai darba ņēmējam, bet kā veidot attiecības ar darbiniekiem – tagad tas noder  jau savā uzņēmumā:

    „Es redzēju, kā tur cilvēki strādā, kā tur darba devēji izturas pret darba ņēmējiem, un tā es arī izturos pret saviem cilvēkiem. Mums ir tāda diezgan brīva vide šeit darbā, mums nav nekādi tādi noteikumi, ka tev jāierodas darbā tikos un jāpabeidz darbs tikos; ja gribi paņem brīvdienu, bet galvenais, ka visi tie darbi ir izdarīti, jo mans uzskats, ka darbs jau nav cilvēka dzīve, jo strādājam jau mēs tikai tāpēc, lai varētu dzīvot. Pareizi?”

    Un, esot darbā ārzemēs, izkristalizējusies vēl kāda atziņa:

    „Tā kā jebkuram latviešu cilvēkam - galvenais to piķi sapelnīt. Jā, sapelnīju, bet zini - galvenais ir tas, ka tur nav tās foršās sajūtas, ka tu dzīvo, bet naudai nav tās pievienotās vērtības, tur nav tās pievienotās vērtības tavai dzīvei, un es gribēju, lai būtu tā pievienotā vērtība. Un tāpēc

    es atgriezos Latvijā, izveidoju uzņēmumu, izveidoju ģimeni, tā ir tā pievienotā vērtība tavam darbam, tas, kā dēļ ir vērts strādāt un dzīvot.”

    Tagad vasarā priekšā darbs, vācot sierāboliņu, bet ziemā, kā stāsta Zane, būs laiks atkal domāt par jauniem produktiem, jo tāda ir arī viena no Ilmāra atziņām - biznesā uz vietas stāvēt nedrīkst.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Saistītie raksti
    Ekonomika
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti