Biedrība „Jūrkante” apvieno Salacgrīvas novada pagastus un trīs pagastus Limbažu novadā, tās izveides mērķis savulaik bija iesaistīt un motivēt vietējos iedzīvotājus savas apkaimes un dzīves vietas uzlabošanā. Kāda ir bijusi Vidzemes jūrmalas iedzīvotāju aktivitāte, piesaistot un apgūstot Eiropas Savienības finansējumu?
Te bija nekuriene – tā par vietu, kuru tagad var dēvēt par atpūtas kompleksu, saka tā saimniece un vietējā zemniece Lija Jokste. Bijušās mehāniskās darbnīcas viņa pārvērtusi līdz nepazīšanai, bet paralēli savai uzņēmējdarbībai viņa te devusi arī mājvietu radošajai apvienībai „Vāgūzis”, un tagad te norit vietējā teātra un deju kolektīva mēģinājumi. Līdz ar to nākusi iniciatīva, ka ir nepieciešams meklēt finansējumu:
''Es jau 11 gadus amatierteātrī spēlēju, un mani kolēģi rosināja, ka vajag telpas, kur mēģināt, kur rekvizītus glabāt. Izveidojām zālīti, un tad jau tas tā kā sniega bumba no kalna panesās - tad vajadzēja tūlīt tautas tērpus deju kolektīviem ''Ulubelei'', ''Liepupītei'', un pēc tam jau, kā vērās kāds projekts vaļā, tā tūlīt mēģinājām startēt, idejas nāca viena aiz otra.''
Nu jau te īstenoti pat vairāki projekti, lai piesaistītu Eiropas Savienības finansējumu, par ko gādāti galdi, krēsli, apskaņošanas tehnika, jo būtībā
šobrīd bijušās mehāniskās darbnīcas ir kļuvušas arī par vietējo kultūras centru, kur notiek ne tikai mēģinājumi, bet arī koncerti, festivāli.
Pašu vietējo cilvēku aktivitāte ir pamatā arī tam, ka šobrīd Salacgrīvas baznīca pēc fasādes remonta kļuvusi balta, tai nomainīts jumts, restaurētas arī ērģeles. Par ērģelēm Lielsalacas draudzes mācītājs Andris Vilemsons saka - vēl pirms kāda laika Salacgrīvas klasiskās mūzikas festivālā par tām nācās dzirdēt visai skarbu kritiku:
''Šeit bija koncerts, un viens no māksliniekiem pateica - cik ilgi jūs bojāsiet saviem klausītājiem ausis? Sergejs Jēgers arī, kad šeit bija, viņš aizrādīja pilsētas vadībai. [Tās mums] vienīgās ērģeles, bet nu pilsētas budžets arī - kāds nu ir, bet nu mākslinieki pēc šīs restaurācijas ir ļoti apmierināti. Tātad galvenokārt ir āra darbi, jumta seguma nomaiņa, bēniņu siltināšana, fasādes krāsošana. Tas darbu apjoms diezgan liels un labi redzams mazpilsētā, šādā ziņā tas ir gandrīz vēsturisks pasākums.''
Par Salacgrīvas baznīcu var arī teikt - labais piemērs mudina citiem labiem darbiem:
''Jo mēs patiesībā paveicām vairāk, nekā projektā bija paredzēts, piemēram, gaiļa restaurācija, jumta restaurācija, kur piesaistījās anonīmie ziedotāji, kā redzams, šis projekts bija tāds iedvesmojošs.''
Šie ir tikai daži no biedrības „Jūrkante” paspārnē īstenotajiem Eiropas Savienības projektiem, vērtē biedrības projektu vadītāja Dzintra Eizenberga:
''Tad, kad skatās ciparos, tad tie īstenotie projekti kopumā pāri par divarpus miljoniem, ir tāda labi padarītā darba sajūta. Man ir prieks par to, ka tie projekti, kas ir īstenoti iepriekšējā periodā - ap 130 projektiem -, viņi visi ir dzīvotspējīgi un viņi darbojas,
un nav tāda sajūta, ka novelk tos piecus gadus un viss, āmen. Nē, viņi darbojas.''
Biedrībā „Jūrkante'' atzīst, ka ieguvumu nevar izmērīt tikai ar apgūto līdzekļu summu:
''Vietējo cilvēku aktivitāte, tas, ka tādos mazos ciematiņos kā Korģene, Svētciems, Pāle, Viļķene vai citur - tā vietējo cilvēku aktivitāte [rodas]. Sākās ar to, ka bija iespējams iegūt naudiņu, piemēram, vietējo iniciatīvu centru sakārtošanai, viņi nāca paši kopā, paši lēma, vajag mums šeit vai ne, atrada tos cilvēkus, kas ir aktīvi, un sākās tajā centrā dzīvība, vietējā mazā ciematiņa atdzīvošanās procesi.''
Tagad savu īstenošanu Vidzemes piejūras pagastos jau gaida jauni projekti.
