ĪSUMĀ:
- Saskaņā ar iepriekš lemto no 1. jūlija būs jāmaksā obligātās minimālās sociālās iemaksas.
- Vispārējā režīmā nodarbinātajiem sociālajās iemaksās jāmaksā vismaz 170 eiro mēnesī.
- Saeimā pašlaik neplāno atlikt vai pārskatīt iecerētās izmaiņas.
- Eksperti ieceri sauc par vajadzīgu, bet norāda uz Covid-19 radītajām grūtībām.
- Ekonomists mudina izmaiņas ieviest pakāpeniski, paredzot pārejas periodu.
- Viesnīcu tīklā norāda uz milzīgu administratīvo slogu, ko izmaiņas nesīs uzņēmumiem.
- LTRK un LDDK aicina atlikt izmaiņu stāšanos spēkā.
Neplāno atlikt vai pārskatīt
Minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu ieviešana nav aiz kalniem un pavisam drīz – nākamajā pirmdienā – jautājums par to ir arī iekļauts Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Nodokļu politikas apakškomisijas darba kārtībā.
Apakškomisijas priekšsēdētāja Iveta Benhena-Bēkena (“Jaunā Vienotība”) norādīja, ka vismaz pagaidām nav indikāciju, ka likuma stāšanos spēkā varētu atlikt. Sēde drīzāk būs informatīva. „Kurā skatīs, kā likumprojekts sagatavots, vai ir vēl kādas neskaidrības, kuras pēdējā brīdī novērst. Bet kopumā nav plānota šī lēmuma atlikšana vai pārskatīšana,” sacīja politiķe.
Uz jautājumu, vai pandēmijas radītā spriedze Latvijas ekonomikai nav pietiekams pamats, lai sabremzētu jauninājuma stāšanos spēkā, deputāte pauda: „Pie mums uz komisijām nāk Latvijas Bankas eksperti, un viena no lietām, ko viņi iesaka deputātiem, ir iegādāties laika mašīnu. Respektīvi, viss ir ļoti labi, bet
to vajadzēja darīt pirms desmit gadiem, pieciem vai diviem gadiem. Te mēs varam iziet no dzīves patiesības, ka pareizais laiks nav nekad.
Zināmā mērā neveiksmīgi ir iekritis šis Covid-19 laiks. No otras puses, tas ir laiks, kad mums pārstrukturizēt tautsaimniecību. Tas šajā nedēļā izskanēja arī no Ekonomikas ministrijas puses, ka dīkstāves atbalsti ir bijuši ļoti labi. Tie ļāva pārziemot tiem uzņēmējiem, kuriem ir reāla uzņēmējdarbība. Tajā pašā laikā ir manāma nepieciešamība pēc cilvēku resursiem vai darbaspēka citās nozarēs. Līdz ar to, lai novērstu šo šķēri, šis ir arī tāds neliels grūdiens zināmā mērā, kādai sabiedrības daļai ļoti nepatīkams, bet ilgtermiņā ļoti nepieciešams.”
Pretējās domās ir bijusī Saeimas deputāte, kura savulaik ieņēma arī ekonomikas un finanšu ministres amatu Dana Reizniece-Ozola, sakot, ka likuma ieviešana ir jāatliek, kā to ir aicinājušas uzņēmēju organizācijas. Šis neesot īstais brīdis, kad ieviest minimālās sociālās iemaksas mazajiem nodokļu režīmiem.
„Opozīcijas deputāti ir ļoti aktīvi. Viņi piedāvā savus priekšlikumus, bet koalīcijas deputāti pagaidām izliekas tos nedzirdam. Ceru, ka tā uzstājīgi pilinot, arī no sabiedrības, ja būs tāds stingrāks viedoklis, tas tomēr piespiedīs arī koalīcijas deputātus saprast, ka tā būs nopietna problēma, un motivēt arī valdību pārskatīt lēmumu. Kā tas nereti ir bijis. Šķiet, ka neieklausās opozīcijā, bet pēcāk koalīcijas kolēģi nāk ar priekšlikumu, – iespējams, tieši tādu pašu, varbūt nedaudz mainītu, – nu jau kā ar savējo. Tā, es teiktu, ir opozīcijas deputātu liela uzvara, ja tā notiek,” sacīja Reizniece-Ozola.
Iesaka ieviest pakāpeniski
Savukārt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes dekāns Gundars Bērziņš ir pārliecināts, ka likumprojektu mērķis ir pareizs, jo pensiju sistēma ir jānodrošina un cilvēkiem, kas strādā, ir jānodrošina iespēja maksāt nodokļus atbilstoši un solidāri ar citiem strādājošajiem. Bet problēma ir Covid-19 laiks, kad uzņēmumi un pašnodarbinātie, uz kuriem tas varētu attiekties, potenciāli var saskarties ar grūtībām samaksāt šos izdevumus.
„Ja mēs paskatāmies pa nozarēm, kurās ir lielākais īpatsvars ar zemo algu saņēmējiem un pašnodarbinātajiem, tad mēs diezgan ātri ieraugām, ka šīs nozares ir mazumtirdzniecība, amatniecība, viesnīcu un apkalpojošā sfēra, ēdināšana un skaistumkopšana. Tas nozīmē to, ka tās faktiski ir visas nozares, kas ir vissmagāk skartas pandēmijas laikā,” norādīja Bērziņš.
Turklāt šīs ir nozares, kurām vēl aizvien ir ierobežojumi strādāt pilnā apjomā, līdz ar to šajās nozarēs darba devējiem un pašnodarbinātajiem varētu būt grūtības maksāt obligāto sociālo iemaksu. Tas var sekmēt maksātnespējas draudus šiem uzņēmumiem, kā arī veicināt ēnu ekonomikas uzplaukumu. Turklāt uzņēmumi varētu vairīties pieņemt darbā darbiniekus uz īstermiņa darbiem, piemēram, viesmīļus uz pasākumiem. Tāpēc Gundars Bērziņš prognozē, ka attīstīsies vēl viens biznesa veids – darbinieku īre.
Bet ko darīt tālāk? Kāds būtu labākais risinājums šajā laikā?
„Padomāt par pārejas periodu. Ieviest šo principā pareizo mehānismu ilgākā laika periodā.
Piemēram, pirmos trīs mēnešus tas strādā 20% apmērā, un tad piecos mēnešos ik pa 20% mēs nonākam pie pilnām izmaksām. Faktiski atlikt ieviešanas laiku un to saskaņot ar atbalsta sistēmu konkrētajām nozarēm,” mudināja Bērziņš.
Norāda uz milzīgu administratīvo slogu uzņēmumiem
Ekonomista pieminētā nozare – viesnīcu joma – pandēmijas laika sitienu izjutusi īpaši skaudri. Viesnīcu tīkla SIA „Mogotel” direktore Sabīne Krieviņa pauda, ka likums kopumā ir atbalstāms, bet ne šādā izpildījumā un ne ar šādiem nosacījumiem. Esošajā redakcijā tas uzņēmumiem radīšot milzīgu administratīvo slogu.
„Konkrēti mūsu uzņēmums ir gana liels. Pašreiz tajā strādā vairāk nekā 340 darbinieki. Pirms Covid-19 tie bija 700. Viesnīcu darbība ir atkarīga no sezonalitātes. Atšķirība starp darbu viesnīcās un citās nozarēs ir tā, ka sezonalitāte nav trīs vai pieci secīgi mēneši gadā, bet tie ir vairāki mēneši, kas izsvaidīti visa gada garumā. Tāpēc pirms sezonas pieņemt darbiniekus un pēc sezonas šķirties īsti mūsu nozares uzņēmumiem nav variants,” skaidroja Krieviņa.
Tas nozīmē, ka gandrīz visi viesnīcā strādājošie darbinieki ir summēta darba laika darbinieki. Tas ir tāpēc, ka noslodze ir ļoti mainīga un situācija var pat dienas laikā mainīties, un viesnīcas piepildījums strauji pieaug. Līdz ar to sanāk diezgan operatīvi izsaukt darbā papildu darbiniekus, bet, iespējams, viņiem nesanāk pilna maiņa.
„Pašreizējā redakcijā ir tā, ka darba devējam ir jāapkopo informācija par citām darbavietām, lai nesanāk tā, ka galā ir jāsamaksā vairāk nodokļu, nekā darbinieks ir nopelnījis ar savu darbu. Tad tas nozīmē, ka mums ir jāprasa, cik daudz stundas un par kādu atalgojumu darbinieks strādā pie cita darba devēja. Īsti darbiniekam nav pienākums darba devējam šādu informāciju sniegt.
Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir vajadzīgs papildu personāls, kas veiks šo uzskaiti.
Arī tas, kas tagad ir paredzēts, ka tikai pēc trīs mēnešiem uzņēmums saņems vienu rēķinu par visiem darbiniekiem, par kuriem būs jāpiemaksā šis nodoklis. Mūsu gadījumā mums ir viens liels uzņēmums ar vairākām struktūrvienībām, tad kā mēs sapratīsim, uz kuru darbinieku un kuru struktūrvienību attiecināmas šīs izmaksas?” vaicāja Krieviņa.
Sabīne Krieviņa uzsvēra, ka sadarbībā ar nozaru pārstāvjiem un sociālajiem partneriem Saeimai šo likumprojektu vajadzētu pilnveidot.
Uzņēmēji mudina atlikt
Līdzīgās domās ir arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš: „Pēc LTRK ieskata un vēl 53 dažādu uzņēmumu, nozaru un reģionu asociāciju viedokļa – vajadzētu šo vilcienu apturēt. Proti, atlikt spēkā stāšanos, jo patiesībā laiks nav atbilstošākais, jo Covid-19 dēļ situācija ir sarežģīta, daudzām nozarēm ir dažādi ierobežojumi un tās strādā nepilnu laiku. Un arī jāsaka, ka pats šis izpildījums pēc savas būtības ir brāķis, kas, mūsuprāt, būtu jālabo.”
Endziņš akcentēja, ka Latvijā bezdarbnieku rindās vēl aizvien ir virs 70 tūkstošiem cilvēku. Viņaprāt, ieviešot jau tik drīz obligāto minimālo sociālo iemaksu, bezdarbnieku rindas vēl sakuplos, jo uzņēmējiem būs izdevīgāk saglabāt tikai tos darbiniekus, kas strādā pilnu, nevis nepilnu slodzi.
„Pēc 2020. gada VID datiem, kopā nodarbināto skaits, kuriem šīs obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas nesasniedz iemaksas no minimālās algas, ir katastrofāli liels – 243 tūkstoši. Tas ir faktiski gandrīz trešdaļa no visiem darbiniekiem. Tas nozīmē, ka tur ir ļoti liels spektrs. Turklāt pastāv mīts, ka šī problēma ar minimālajām sociālajām iemaksām ir mazajiem nodokļu režīmiem,” sacīja Endziņš.
Bet statistikas dati liecina ko citu, proti, ka lielākais vairākums ir vispārējo nodokļu režīmā strādājošo.
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis uzsvēra – lai gan ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji nav sociāli aizsargāti, krīze nav īstais brīdis, lai šo situāciju labotu.
„Krīze diemžēl ir situsi pa daudziem maziem uzņēmumiem, kas izmanto šos režīmus. Tas būtu pārāk sāpīgs trieciens, un cilvēki zināmā mērā tiktu izmesti no laivas. Un tas kaut kādā veidā varētu veicināt emigrāciju. Mūsu piedāvājums ir nevis atteikties no domas kā tādas, bet novirzīt to tālāk,” pauda Hermanis.
Piemēram, uz nākamā gada sākumu. Tomēr, viņaprāt, jāraugās pēc esošās situācijas, kā un vai mazināsies pandēmijas radītās sekas. Šādas izmaiņas, viņaprāt, būtu jāveic brīdī, kad ekonomiskā situācija valstī ir stabila.
KONTEKSTS:
Saeimas rudenī pieņemtās izmaiņas likumos paredz, ka no 1. jūlija būs jāmaksā obligātās minimālās sociālās iemaksas. Visiem vispārējā režīmā nodarbinātajiem sociālajās iemaksās jāmaksā vismaz 170 eiro mēnesī. Ar 2021. gada 1. jūliju pašnodarbinātajām personām ir jāveic valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa (VSAOI) pensiju apdrošināšanai 10% apmērā (līdzšinējo 5% vietā).
Minimālās iemaksas nosaka par ceturksni, un tās jāmaksā no 3 minimālajām algām – 1500 eiro ceturksnī. Ja persona ir nodarbināta pie vairākiem darba devējiem vai arī vienlaikus ir darba ņēmējs un pašnodarbinātais, tad ienākumus summēs, lai noteiktu, vai tie sasniedz minimālo obligāto iemaksu objektu.
Ja darba ņēmējam vai darba ņēmējam, kurš vienlaikus ir pašnodarbinātais, summētais ienākums, no kura nomaksāts sociālais nodoklis, ir mazāks par 1500 eiro, obligātās iemaksas no saviem līdzekļiem piemaksās darba devējs.
