Lai gan Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, uz vienu iedzīvotāju ir daudz vairāk lauksaimniecības un meža zemes, tomēr šos dabas resursus izmantojam neefektīvi – eksportējam izejvielas un ražojam produktus ar zemu pievienoto vērtību. RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūtā radītais digitālais modelēšanas rīks sniegs zinātniskas rekomendācijas politikas veidotājiem – kā dažādi politikas instrumenti, tajā skaitā subsīdijas un likumdošana, var palīdzēt ražot gudrāk un ilgtspējīgāk.
RTU vadošā pētniece Lauma Žihare norādīja: „Mēs skatāmies uz bioekonomikas resursiem, kas ir mežsaimniecība, lauksaimniecība un zivsaimniecība, protams, arī gan pārtikas ražošana, gan kokapstrāde. Mēs skatāmies, kādas tad ir esošās tehnoloģijas, kādas ir izmaksas, lai mēs varētu arī caur šīm tehnoloģijām tālāk modelēt to optimālo scenāriju, kas būtu ekonomiski izdevīgākais.”
Universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta vadošais pētnieks Vladimirs Kirsanovs
digitālo modelēšanas rīku salīdzina ar tiešsaistes spēli. Ievadot nozari – lauksaimniecība, mežsaimniecība vai zivsaimniecība, būs redzams, ko no izejvielām var ražot un kuriem produktiem būs augstāka pievienotā vērtība.
„Tajā rīkā katrs var saprast, ko no viņam pieejamās izejvielas var ražot, kādi būs tie ekonomiskie rādītāji, kāds ieguldījums sākotnējais, prognozes, kā attīstīsies pieprasījums, kādas būs resursu izmaksas. Pieņemsim, koksnei klasiskais veids, ko pašreiz izmantojam, ir – sadedzinām koksni, lai iegūtu siltumu, kas nav nekas slikts, bet tai pašā reizē praktiski paliek daudz dažādu produktu, ko mēs varam ražot no šīs koksnes, vai tas ir papīrs vai būvmateriāli, vai produkti ar augstāku pievienoto vērtību – ķīmiskie produkti, furfurols vai tekstils,” pastāstīja Kirsanovs.
No koksnes var ražot gan tekstilšķiedru apģērbu ražošanai, gan saldinātāju ksilitolu, gan bioeļļu un citus produktus.
Žihare stāstīja, kādus produktus ar augstāku pievienoto vērtību varētu ražot zivsaimniecībā un lauksaimniecībā: „Vēsturiski bioekonomika vairāk skatījās tieši uz enerģijas ražošanu, tad šobrīd mēs lauksaimniecībā ļoti daudz izmantojam resursus pirmās paaudzes biodegvielas iegūšanai – tie paši rapši. Ir plāns tikai blakus produktus izmantot biodegvielas ražošanai, piemēram, salmus. Ja mēs zivis novirzām pārtikas nodrošināšanai, tad mums rodas arī kaut kādi blakusprodukti. Viens no alternatīvajiem scenārijiem ir, ka mēs paralēli varētu ražot no zivīm kolagēnu. Pārējais aizietu blakus produktos – varam saražot gan zivju miltus, gan zivju eļļu, un mēs iegūtu trīs produktus vienlaicīgi, un tas jau būtu ar augstāku pievienoto vērtību.”
Kā bioekonomikas attīstība saskan ar Eiropas zaļo kursu? Kirsanovs vērtēja, ka atšķirības ir, tomēr ir arī kopīgais: „Bioekonomika mums saka, ka mums vajag ražot vairāk produktu ar pievienoto vērtību, bet zaļā enerģētika saka, ka mums vajadzētu mazāk ražot CO2. Tas CO2 rodas dažādos veidos, arī lauksaimniecībā, ja izmantojam traktorus.
Mūsu secinājums, ka tomēr, neskatoties uz dažādām lietām, tie ies kopā, jo ir svarīgi nevis ražot apjoma ziņā lielāku produkciju, bet produktus ar augstāku pievienoto vērtību.
Piemēram, mēs izmantojam esošo lauksaimniecības zemi, lai izaudzētu produktus maksimāli efektīvi, nepatērējot lieku enerģiju.”
RTU zinātnieki projektus, ar kuru palīdzību izstrādāti digitālie modelēšanas rīki, pabeigs decembrī, un janvāra otrajā pusē tie būs publiski pieejami.
