Tam ir vairāki iemesli, piemēram, tarifu kari, problēmas ar piegāžu ķēdēm pandēmijas laikā, pieaugošas darbaspēka izmaksas. Arī cilvēktiesību faktors saistībā ar bažām par represijām pret uiguru minoritāti un attiecīgi – Rietumu patērētāju viedoklis.
Ilgais ceļš uz Eiropu
Vairums mums apkārt esošo preču atceļojušas pa piegāžu ķēdēm, kuru otrs gals bieži rodams otrā pasaules malā. Starptautiskās tirdzniecības un ekonomikas mugurkauls ir jūras transports, un septiņas no desmit lielākajām kuģu konteineru ostām pasaulē atrodas Ķīnā.
Ķīna ir kļuvusi par pasaulē galveno piegādātāju vairākās preču kategorijās – sākot no apģērba un beidzot ar elektroniku un rotaļļietām.
Viens no piegāžu ķēžu pamatprincipiem ir izmaksu efektivāte. Lielo konteinerkuģu izmantošana pārvadājumiem no Ķīnas nozīmē mazākas izmaksas uz preces vienību, bet tas ir lēni – ceļā no Ķīnas līdz Rietumeiropas ostām aizrit aptuveni mēnesis.
Pērn, sākoties pandēmijai, šo lietu kopums radīja problēmu – pieprasījums pēc tādām precēm kā sejas maskām pēkšņi kļuva daudz lielāks, nekā piedāvājums. Un tas izgaismoja Eiropas un citu pasaules valstu atkarību no ražošanas Ķīnā.
Korporācijas guvušas mācību
“Līdz ar Trampa uzsākto tirdzniecības karu starp ASV un Ķīnu, un tad Covid-19, notiek vispārīgs izvērtējums par piegādes ķēžu drošību,” Latvijas Televīzijai stāsta domnīcas „Heritage Foundation” Ķīnas politikas jautājumu pētnieks Dīns Čengs.
“Tas attiecas uz dažādiem jautājumiem. Viens no tiem ir fundamentāls – vai jūs varēsiet dabūt vajadzīgās preces krīzes gadījumā? Bet ir arī jautājumi par to, vai preces, kuras nonāk piegādes ķēdēs, ir pietiekami kvalitatīvas. Piemēram, individuālo aizsardzības līdzekļu piegādes no Ķīnas uz Eiropu – it īpaši pandēmijas agrīnajā stadijā redzējām, ka Ķīna uz ārzemēm sūta lietas, kas faktiski neatbilst čehu, spāņu, franču prasībām.”
“Pēc visa tā mēs varam redzēt, ka pasaules ekonomikā atdzīvojas doma par dubultu piegādes ķēžu izveidi. Viena piegādes ķēde, kurā ietverta Ķīna, un otra piegādes ķēde, kurā ietverta pārējā pasaule.”
Dīns Čengs spriež, ka starptautiskās korporācijas ir guvušas mācību. “Nav tā, ka tās aiziet no Ķīnas. Tas ir ļoti grūti izdarāms, finansiālu apsvērumu dēļ. Bet uzņēmumi cenšas diversificēt. Kur celt nākamo rūpnīcu? Ar ko tiks parakstīs nākamais līgums? Esošie līgumi un ražotnes paliek savā vietā, bet, iespējams, turpmāk būs vairāk diversifikācijas.”
Ķīnas darbaspēks noveco
Rietumvalstu uzņēmumi savulaik pārcēla ražošanu uz Ķīnu zemāku izmaksu dēļ. Kas tiem tagad liktu apsvērt citas vietas?
“Tās ir vairākas lietas. Mainās izmaksas – kaut vai tāpēc, ka arī Ķīnas darbaspēks noveco. Ķīna ir sasniegusi demogrāfisko plakni, kad darba tirgū ienāk arvien mazāk jauniešu.
Ķīnas iedzīvotāji noveco, un viņiem nav tik daudz bērnu. Un gados vecāks darbaspēks mēdz izmaksāt vairāk,” skaidro Čengs.
“Ir jautājumi par intelektuālo īpašumu, drošību. Kad jūs darbojaties Ķīnā, jūsu dizaini un projekti bieži vien tiek nozagti. Tagad arī cilvēktiesību komponents – sabiedriskajai domai ir nozīme. Un, ja jūs esat “H&M”, “Adidas”, jūs varētu divreiz padomāt par būšanu Ķīnā gluži vienkārši tāpēc, ka ir spiediens pret pašu Ķīnu. Un visbeidzot, uzlabojoties citu valstu infrastruktūrai, citas valstis kļūst par investīciju mērķiem – Vjetnama, Malaizija, Meksika.
Šīs vietas sāk kļūt pievilcīgākas, jo ir vairāk likumu, kas aizsargā intelektuālo īpašumu. Tādēļ domāju, ka aprēķins, apsvērumi ir mainījušies. Tās nebūs pārbīdes vienas dienas laikā.
Bet redzam, ir uzņēmumi, kas sāk nopietni domāt par to – kur būs nākamais līgums, nākamā rūpnīca, nākamais darbaspēks? Un atbilde arvien biežāk varētu būt – ne Ķīnā.”
