Vīns – tas nav alkohols. Tā ir māksla, kultūra un daļa no mums. Tā vairākkārt nākas dzirdēt, vaicājot moldāviem, ko viņiem nozīmē vīna darīšana un baudīšana. Vīnu šeit patiesi ciena – ļoti populāri to darīt mājās, taču netrūkst arī vīna darītavu ar nopietnu vēsturi un ambīcijām.
Viena no lielākajām vīna darītavām ir "Cricova". Tā atrodas netālu no Moldovas galvaspilsētas Kišiņevas esošajā apdzīvotajā vietā ar tādu pašu nosaukumu. Vīna darītava "ievākusies" pamestās raktuvēs, un tās rīcībā ir tuneļi vairāk nekā 100 kilometru garumā.
Vīnu eksperte Dana Rotaru norādīja: "Esmu šeit, jo es mīlu ideju – vairot iedzīvotāju zināšanas par vietējo vīnu. Mums ir daudz ārzemnieku un vietējo, kuri zina tikai par lielajām vīna darītavām, bet neko nezina par mazajiem ražotājiem, un to mums pēdējos gados ir daudz.
Tomēr lielās vīna darītavas kā "Cricova" par sevi parūpēties spēj, tāpēc Moldovā populārākas kļūst dažādas vīna galerijas, kurās iespējams nogaršot un iegādāties mazāku darītavu veikumu. Nesen Kišiņevā atvērtās vīna galerijas "Plincuvin" [no rumāņu valodas – pilns ar vīnu] un vīna eksperte Rotaru ir pārliecināta, ka Moldovas vīnam ir milzu potenciāls iekarot arī ārzemju tirgu, bet šobrīd tas vienkārši nav gana populārs.
Tādu mazu valsti daudzi nezina
"Tas ir sliktā marketinga dēļ un tāpēc, ka liela daļa ārzemnieku nezina, kur ir Moldova un ka tāda maza valsts vispār eksistē. Mūsu vīna ražotāji eksportē vīnu uz Āziju, uz bijušajām PSRS valstīm, uz Rumāniju, esmu dzirdējusi par nelielu eksportu uz Spāniju, uz Kanādu un nedaudz uz Lielbritāniju, bet nekur vairāk," viņa teica.
Dana Rotaru skaidroja, ka vīna darīšana ir moldāvu sirdīs. To dara teju katrā ģimenē.
"Es varu teikt, ka tā ir daļa no mūsu dzīves, no mūsu tradīcijām. Atceros, kad dzīvoju mazā ciematā, katras ģimenes vīrietis taisīja vīnu. Mājas vīnu. Tam nav gandrīz nekā kopīga ar vīniem no speciālajām darītavām, bet šī kultūra mums ir simtiem gadu veca un plūst mūsu vēnās," viņa sacīja.
Tas nav alkohols
Arī 70 gadus vecais Nikolajs, kuru Latvijas Radio sastapa Orhejas reģionā, Moldovas centrālajā daļā, gatavo vīnu. Pašam visiecienītākais ir ne pārāk salds un ne pārāk skābs baltvīns, taču viņš uzskata, ka vissmalkākais ir salds sarkanvīns. Pats audzē vīnogas un pārdod tās vietējām kafejnīcām.
"Tas nav alkohols, tā saucas kultūra. Ir cilvēki, kuri pārstrādā vīnogas sulā. Tā stāv pat pusgadu. Sešus mēnešus. Nostājas, un tad ir tāda garša! Melns! ''Kagors'' saucas. Salds, bet patīkams. Izdzer glāzīti, izdzer divas, trīs un tev jau ir noskaņojums. Ir jau, kas pārāk daudz izdzer. Ar pāris glāzītēm pietiek! Es 200 vai 300 litrus sataisu. Ir, kas arī tonnu var sataisīt un pārdot. Es pats te kafejnīcai nupat pārdevu 200 kilogramus vīnogu, un viņi te taisa vīnu. Nu tā, lūk!" stāstīja Nikolajs.
Lūkojas uz Eiropu
Tomēr mazās vīna darītavas vai mājražotāji, visticamāk, Moldovas eksporta potenciālu neīstenos. Tas jādara lielajiem ražotājiem. Veiksmīgāka ir sadarbība ar Āzijas tirgu, un nav noslēpums – ja izveidojas veiksmīga sadarbība ar šo reģionu, tad par noietu sūdzēties nevar.
Tomēr arī lielās ražotnes vēlas gūt atzinību un iespraukties vīna tradīcijām daudzkārt bagātākajā Eiropā. "Purcari" vīna ražotne ir salīdzinoši liels spēlētājs Moldovā. Tā atrodas pašos valsts dienvidos, netālu no robežas ar Ukrainu. Ražotnes vīna degustāciju vadītājs Nikolajs, līdzīgi kā kolēģe Dana Rotaru Kišiņevā, uzskata – Moldovas vīna atpazīstamība ir vien laika jautājums.
Viņš sacīja: "Mēs esam daļa no jaunās pasaules, jo mēs vīnu sākām taisīt 18.–19. gadsimtā. Mums ir jāaudzē savs vārds, jāaudzē citu valstu atzinība. Tādēļ mēs šobrīd savus vīnus nepārdodam visā pasaulē, jo mēs šobrīd vēl veidojam attiecības ar citām valstīm, lai atvērtos un eksportētu uz citām valstīm."
Ko par šo vīnu domā Latvijā?
Bet ko par Moldovas vīniem un to potenciālu iekļūt Eiropā domā Latvijā? Vīnzinis, Latvijas Vīnziņu asociācijas prezidents Jānis Kaļķis uzskata līdzīgi Moldovā uzrunātajiem – lielākā problēma šobrīd ir pieradums pie daudzkārt populārākajām Itālijas un Francijas vīnogu šķirnēm, tādēļ Moldovai nopietni jāstrādā pie savu vīnu popularizēšanas, jo kvalitāte nereti esot lieliska.
Viņš teica: "Tā salīdzinoši mazā popularitāte ir saistāma ar divām lietām. Pirmā ir šis stereotipiskais uzskats kā par vienu no postpadomju valstīm, kur gatavo galvenokārt daudz un lētus vīnus, kas patiešām savulaik šāda stila vīnus arī ir gatavojušas. Otrs – gluži vienkārši mārketings. Ja būs nezināms vīns veikala letē no Moldovas un no Francijas, tad cilvēks tīri neviļus paņems no Francijas, jo tā taču ir Francija. Kurš cilvēks zinās to, ka Moldova atrodas uz tās pašas paralēles, kur dažs labs ļoti slavens Francijas vai Itālijas vīna reģions. To jau neviens nezina."
Ceļš, kurš būtu ejams Moldovai, pēc Kaļķa domām, ir līdzīgs kā Gruzijai, kuras ražotos vīnus pēdējā laikā aizvien vairāk iepazīst, novērtē un ciena šeit, Eiropā. Moldovas vīnu atzīšana mūsu sabiedrībā ir vien laika jautājums, un patērētājiem tie sniegs vēl plašāku šī dzēriena baudīšanas iespēju.
