„2009.gadā, kad valstī bija administratīvi teritoriālā reforma, rehabilitācijas centram bija divas iespējas: vai nu pašvaldībai bija šis uzņēmums jāpārņem gandrīz piespiedu kārtā, vai arī tas būtu jāslēdz. Līdz tam īpašnieks bija Cēsu rajona padome, kas tika likvidēta, līdz ar to centrs faktiski palika bez saimnieka. Tā mēs no 2009.gada esam mocījušies un darījuši visu iespējamo, lai uzturētu centru pie dzīvības, jo 2009.gadā, kad sākās arī krīze, valsts pasūtījums centram samazinājās desmitkārtīgi. Jebkurš uzņēmums pie šāda klientu zaudējuma pastāvēt faktiski nevar,” skaidroja Līgatnes novada domes vadītājs.
Sākotnēji centra atrašanās vietas dēļ Gaujas nacionālajā parka dabas lieguma zonā nebija iespējama investora piesaiste. „Diezgan liels darbs šajā laikā veikts, lai sakārtotu zonējumu. Ir pat veikti grozījumi likumos, lai centrs varētu reāli pastāvēt, piesaistīt investorus,” stāsta Šteins.
Pašlaik pašvaldība veic pārrunas ar iespējamiem investoriem, ko pašvaldības vadītājs raksturo kā nopietnus un vērā ņemamus.
Līdz ziemai Līgatne cer atrast risinājumu dažādiem juridiskiem jautājumiem attiecībā uz centru. Dokumentāciju sakārtošana prasīs pašvaldībai papildu resursus.
Ja neizdosies centru pārdot, pašvaldība apsver iespēju tur izvietot savu sociālās aprūpes centru. Tiesa, šādā gadījumā darbu var nākties zaudēt vismaz daļai pašreizējā centra darbinieku, atzina Līgatnes novada domes vadītājs.
„Ja gadījumā notiek citi scenāriji, tad šī iestāde varētu pārtapt par sociālās aprūpes centru, kas jebkurā novadā un pašvaldībā arī ir ļoti svarīgi. Medicīniskā rehabilitācija nav nekad bijusi pašvaldības funkcija, bet sociālā aprūpes pakalpojumu sniegšana – par to tiešā veidā ir atbildīgas pašvaldības,” skaidroja Šteins.
