Kādas tad bija mājupbraucēju galvenās problēmas, startējot „Atgriešanās atbalsta” projektu konkursā un ar ko nākas saskarties, īstenojot šos projektus dzīvē?
''Šajā telpā būs slīpētava, mašīnas sagatavošana pirms krāsošanas,'' - cēsnieki Oskars Liepiņš un Elvijs Sotnieks iepazīstina ar savu topošo autoservisu Liepas pagastā, kur abi šobrīd veic remontdarbus, lai drīzumā tas varētu sākt darboties. Aiz muguras vienam deviņi gadi Beļģijā, otram 10 gadi Īrijā, abiem tagad ir ģimenes, kas ir bijis galvenais mudinājums, lai atgrieztos. Pirmais darbs bijis meklēt telpas iecerētajam servisam:
''Aizgājām uz domi, lai iedod kaut kādu palīdzību ar telpām, lai atrod telpas mums varbūt, jo paši nevarējām neko atrast, un tad viņi arī aizsūtīja mūs pie Ijas Grozas, un viņa tad palīdzēja ar šo projektu. - Viņa saka, es redzu, ka jums ir dzirkstele acīs un vajag to kārtot tālāk.''
Puišu pieminētā Ija Groza ir Vidzemes reģiona reemigrācijas koordinatore, kas tad arī mudinājusi pieteikties uzņēmējdarbības „Atgriešanās atbalsta” projektu konkursā.
Ir tikai viens „bet” - abi puiši nebija nokārtojuši dzīvesvietas deklarāciju ārzemēs.
''Pēdējie trīs gadi laikam bija tā kā jābūt dzīvoti tur, es nebiju izdeklarējies no Latvijas, bet sieva bija, tā ka viņa paņēma uz sevi uzrakstīt to projektu. - Es personīgi nebiju piedeklarējies, jo sanāca kaut kā tā, ka aizbraucu kaut ko pastrādāt un no sākuma strādāju neoficiāli, un tad sāku strādāt oficiāli, bet vienkārši kaut kā nepiereģistrējos, bet visas vēstules tā jau man bija saistītas ar Latviju, ka es esmu tur bijis, visas algas lapas, bet to neņēma vērā,'' tagad viņi taisnojas.
Startēt konkursā gan izdevās, jo dzīvesvietas deklarācija bija Elvija sievai, bet, kā stāsta Ija Groza, tad šī konkursa prasība daudziem liedza startēt:
''Noteikumi noteica, ka cilvēkam jābūt izdeklarētam no Latvijas un piedeklarētam ārvalstīs. Cilvēki bija arī daudzi piedeklarējušies, bet dzīvesvietas deklarēšanas likums nosaka, ja ilgāk kā mēnesi dzīvo ārpus Latvijas, tad viņam ir jāpaziņo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei sava tā brīža atrašanās vieta. Cilvēki to nezināja, liela daļa uzskatīja, ka, ja viņš ir piedeklarējies ārzemēs, tad tas automātiski atnāk arī uz šejieni, un tas bija viens no lielākiem iemesliem [nepieteikties atbalstam].''
Vēl viens faktors, kas atturēja no projektu iesniegšanas, bija īsais tā izstrādes laiks.
''Mēneša laikā bija jāizstrādā šis pieteikums, tas nebija grūti, pieteikuma forma bija vienkārša. Bet īss laiks, nu viņam bija jau jābūt gatavam idejai, domai, ko es darīšu, un vēl šī nauda ir jāapgūst līdz 15. decembrim.''
Un nav jau arī tā, ka atbraucējs piešķirtos deviņus tūkstošus eiro uzreiz saņem savā kontā, tā Elvijs un Oskars šobrīd autoservisa tapšanā iegulda savus līdzekļus, par ko puiši saka - nu jau viss iekrātais ir iztērēts, bet bija taču arī jādomā par dzīves vietas iegādi:
''Tas nav tā - tev iedos 9000, un dari ar viņiem, ko gribi, tas tā nav. Viņi prasa tā kā avansa rēķinus, lai mēs uzrādām par tām precēm, ko mēs pirksim, projektā bija jāuzrāda tieši konkrētas lietas, kas sastāda tos deviņus tūkstošus, mums tur bija kādas sešas lietas. Tad visām tām jāuzrāda pretim rēķini, daži no tiem ir ārzemēs, dabūsim sūtīt, tas visu saildzina. Šobrīd viss, kas te ir, ir par saviem līdzekļiem.''
Runājot par šo uzņēmējdarbības atbalsta konkursu atbraucējiem, Vidzemes koordinatore atzīst, ka biznesa idejas bijušas visdažādākās, pozitīvi ir tas, ka ir vēlme arī doties uz attālākām lauku vietām. Tā, piemēram, otrs atbalstītais projekts tiks īstenots tūrisma jomā Alūksnes novada Zaicevā. Ija Groza arī vērtē, ka
turpmāk, ja būs šādi uzņēmējdarbības atbalsta konkursi reemigrantiem, noteikumi ir jāpārskata un, iespējams, jāatvieglo.
''Tas ir atspēriens, liels atspēriens, protams, ja mums nebūtu visas pārējās iekārtas un ierīces, tad tas būtu mazumiņš, bet šobrīd, tā kā mums ir pārējais viss un mums ir vajadzīgs pāris galvenās lietas, kas maksā lielu summu, tad tas bija atspēriens,'' secina puiši.
Elvijs un Oskars cer, ka drīzumā izdosies saņemt solīto atbalstu un atvērt savu autoservisu, lai, kā puiši saka, vismaz nopelnītu Ziemassvētku dāvanām, jo šobrīd jau nākas dzīvot bez algas.
