Inna Šteinbuka intervijā sacīja: "Ja mēs skatāmies uz valsts saistībām no valsts parāda viedokļa, valsts parāds ir galvenais kritērijs, kā tālāk valdībai ir jārīkojas. Tā kā valsts parāds jau ir tuvu 50% no IKP, tie griesti jau tā kā ir sasniegti. Jebkurā gadījumā valdībai jāpatur prātā, ka jāsagatavojas arī nākamajām krīzēm, nepieciešama rezerve nebaltai dienai, kas varētu nākt nākotnē."
Šteinbukas sacītais raisījis jautājumus, vai tiešām pastāv aizņemšanās griesti un kāpēc parādu nevar kāpināt, ja Latvijai tas ir starp zemākajiem Eiropas Savienībā. Vidējais līmenis eirozonā ir ap 100%, bet līdere ir Grieķija, kur parāds sasniedz pat 200% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Pētnieciskās žurnālistikas "Re:Baltica" faktu pārbaudes projektā "Re:Check" skaidroja atbildes uz šiem jautājumiem.
Par parāda griestiem sāka runāt pēc iepriekšējās ekonomiskās krīzes 2008. gadā. Eiropas Savienības Stabilitātes un izaugsmes pakts nosaka, ka valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60%. Taču tagad, Covid-19 krīzes laikā, Eiropas Komisija šo noteikumu uz laiku atcēla. Dalībvalstīm ļauts rīkoties pēc saviem ieskatiem. Pie ierobežojuma atkal atgriezīsimies 2023. gadā.
Vaicājām Šteinbukai, kāpēc viņa runā par aizņēmumu griestiem un kāpēc par tādiem dēvē jau 50% no iekšzemes kopprodukta. "Fiskālās disciplīnas padomē mēs jau nevaram, neveidojam budžetu, mēs varam tikai rekomendēt. Tāpat tie 50% griesti, tā ir tikai rekomendācija. [..] Negribam dāvināt nākamajai paaudzei lielus parādus,” skaidroja Šteinbuka.
Tātad normatīvos noteiktu griestu pašlaik nav, un Fiskālās disciplīnas padome mudina parādu vairs neaudzēt, pildot savu funkciju, proti, uzraudzīt valsts budžeta politiku, tajā skaitā dažādu krīžu laikā.
Taču ir pat aicinājumi šos fiskālās disciplīnas ierobežojumus atcelt pavisam. Portālā “Manabalss.lv” par to sākta parakstu vākšana. Iniciatīvas iesniedzējs tā aicina aizņemoties ieguldīt vairāk veselības aprūpē, izglītībā un citās nozarēs, kurās ilgstoši trūkst naudas. Tādējādi tiktu celta Latvijas konkurētspēja.
Kā uz to skatās “SEB bankas” ekonomists Dainis Gašpuitis? "Ja tā būtu valsts politika, tā būtu bezatbildīga politika. [..] To mēs varam salīdzināt ar ģimeni – tas, kurš ir ģimenes galva, rūpējas par finansēm, viņam vienmēr skatījums būs pragmatiskāks, pārējiem ģimenes locekļiem šķiet nesaprotams un skarbs – ko tur, aizņemsimies un viss tagad notiks."
Šteinbuka norādīja – viņas rekomendācijas arī nebūtu tik stingras, ja būtu pārliecība, ka aizņemto naudu tērēs efektīvi un atdeve būs liela. Taču tādas pārliecības neesot.
