Ražot mēbeles Latvijā prot, bet radīt zīmolu eksportam neizdodas

Vienā no Latvijas galvenajām kokapstrādes eksporta nozarēm – mēbeļu ražošanā – augstas pievienotās vērtības produktu radīšana ir ikdiena. Kaut arī spējam ražot īpaši sarežģītus produktus, tirgū aizvien sevi pozicionējam kā pasūtījumu izpildītājus, tādēļ ieņēmumi par šeit radīto mēbeļu pārdošanu ir vairākkārt zemāki nekā pasūtītājiem, kuri Latvijā radītās mēbeles tirgo ar savu zīmolu.

Uzņēmums “Dižozols Plus” Acones rūpnīcā top dažādu īpaša dizaina formu saplākšņa un masīvkoka mēbeles. Galvenie eksporta tirgi ir Dānija, Vācija, Polija, ASV un citas valstis, bet pasūtītāji – pasaules vadošās mēbeļu dizaina kompānijas. Uzņēmuma īpašnieki atklāj, ka tagad sadarbojas tikai ar dārgo mēbeļu ražotājiem. Augot pasūtījumu apjomam, uzņēmums nolēmis paplašināties, ieguldot attīstībā vairāk nekā pusotru miljonu eiro.

Latvijas mēbeļu ražotāji pēdējo gadu laikā ir pierādījuši, ka spēj saražot ne tikai augstas kvalitātes, bet arī augstas sarežģītības pakāpes mēbeles. Tiesa, vēl aizvien tie ir spiesti strādāt kā apakšuzņēmēji.

Piemēram, kāds bāra krēsls, ko ir ražojuši vietējie uzņēmēji, pārdošanas cenā pašiem Latvijas uzņēmējiem maksā 80 eiro. Savukārt šī paša krēsla zīmola īpašnieks, kas ir ārvalstu kompānija, par tā pārdošanu var nopelnīt vismaz 400 eiro. Izrādās radīt pašiem savu zīmolu ir krietni vien sarežģītāk nekā domāts.

Arī “Dižozolam” nav sava paša zīmola produktu. Rūpnīcas vadītājs Ģirts Plakans gan atzīst – laiku pa laikam par to iedomājoties: “Ja mēs runājam par nozari, tas ir sarežģīti un nereāli. Tie ir gadi un nauda. Mūsu apritē nav tādas naudas. Mēs nepelnām tādu naudu, lai varētu investēt 100 tūkstošus gadā reklāmas aktivitātēm. Nav mums tādas naudas.”

Lai izstrādātu veiksmīgus mēbeļu dizaina orģinālproduktus, kuriem būtu potenciāls eksporta tirgos, ar prasmi saražot vien nepietiek. Latvijas mēbeļu tirgus ir ārkārtīgi mazs, savukārt pircēji rietumvalstīs, kuri par mēbelēm gatavi maksāt lielu naudu, vēlas pirkt atzītu zīmolu preces.

Lai nostiprinātos tirgū ar šādiem zīmoliem, izmaksas mārketinga aktivitātēm būtu ārkārtīgi lielas.

Ja “Dižozola” ražotnes paplašināšanai bankas kredītus uzņēmumiem ir gatavas piešķirt, ar orģinālproduktu izstrādes finansēšanu ir citādi. “Protams, jāvērtē augsta riska projekti. Bankas diez vai to finansēs. Kas ir vajadzīgs? Savs finansējums, jābūt uzņēmējam un savam kapitālam, ko ieguldīt, tad ir jāredz kaut kāda biznesa ideja, biznesa plāni. Šajā gadījumā, ja ir jauns produkts un jauns uzņēmējs, bankas nebūs īstais finansējuma avots. Tie drīzāk ir augsta riska investīciju fondi,” skaidro bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Kokapstrādes speciālisti gan atzīst – arī orģinālproduktu radīšana un virzīšana tirgū nav vieglākais ceļš. Bieži vien daudz drošāka no biznesa viedokļa ir pasūtījumu izpilde.

Tiesa, pozicionējoties tikai šajā nišā, liela daļa Latvijas uzņēmēju riskē palikt vienkāršu izpildītāju lomā arī turpmāk. 

Saistītie raksti
Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti