Raunas tirdziņā pie uzņēmuma "Latvijas ķiploks" stenda veidojas rinda. Daudzi pat šurp mērojuši tālāku ceļu, lai tos iegādātos vai nu ziemai, vai stādīšanai. Ar tādu mērķi šurp devusies arī trikātiete Malda Vancāne. "Nu kaut ko iestādīt tīršķirnītei.
Galvenais, lai viņš būtu īstens latviskais ķiplociņš, nevis lai būtu tur samaisījies ar kaut kādu polīti, ķīnieti. Nu te jau ir laba slava, pa priekšu iet."
Ķiploku audzētājiem šī sezona nav bijusi no vieglākajām, jo pārbaudījums, kā stāsta uzņēmuma "Latvijas ķiploks" līdzīpašniece Inese Krūklīte, bija ne tikai šīs vasaras sausums.
"2017.gada rudens raža ir smaga, noslīka pašai divas trešdaļas lauka, jo rudens bija ļoti slapjš, netikām uz lauka ar traktoru. Kad nu tikām, tāpat bija ūdens. Un sniegs iesniga nesasalušā zemē, tātad ūdens ūdenim uzsniga virsū, un tas ķiploks aizgāja bojā. Bet tie, kas izlīda pavasarī, es viņus ucināju, pupināju, lēju, nu tie izauga labi. Bet, protams, divas trešdaļas zaudēt ražu, tas ir daudz, bet ar to jārēķinās. Ķiploku gads neviens nav vienāds," atzīst Krūklīte.
"Latvijas ķiploks", kuru izveidojušas divas uzņēmīgas domubiedres Sintija Rude un Inese Krūklīte, Raunā tiek dēvēts arī savā ziņā par veiksmes stāstu – kā no it kā vienkāršas idejas par ķiploku audzēšanu var izveidot uzņēmumu, kurā ķiploks pārtop dažnedažādos veidos, pat konfektēs. Kā stāsta Rude, viegli gan tas nav nācies.
"Tā varbūt no malas cilvēkiem izskatās, ka ķiploku karalienes vienmēr smaidīgas, optimistes, bet nu arī tagad jau ir ļoti daudz tā saucamās aisberga neredzamās daļas, kādas ir grūtības audzēšanā, pārstrādē, nodokļos daudz aiziet. Viss tas ir, un nav arī tagad viegli," stāsta Rude.
Veiksmīgi izveidotā uzņēmuma darbība iedvesmojusi arī citus novada iedzīvotājus pievērsties ķiploku audzēšanai. "Latvijas ķiploka" saimnieces atzīst, ka tas ir tikai apsveicami, jo mūsu veikalu plauktos jau vēl arvien līderis ir Ķīnā augušais ķiploks.
"Jā, sāk arī mūsu novadā cilvēki arvien vairāk audzēt. Viņi audzē mazās platībās, jo arī mēs savu produkciju veidojam tikai no bioloģiski audzētiem ķiplokiem. Tur var nebūt arī sertifikāti, bet tev ir jābūt ar to pietāti, ka tu nekādu ķīmiju nelieto. Piemājas dārziņos viņi sāk audzēt, un mēs tikai par to priecājamies," atzīst Krūklīte.
"Ir sekotāji audzēšanā, un ļoti daudzi grib audzēt. Ir tāds, ja papēta to vilni, kā ir gājis audzēšanā, tad tagad tā skala atkal ceļas uz augšu. Protams, ka ir arī daļa mūsu, "Latvijas ķiploka", nopelns, ka sarosās un audzē.
Mēs arī mudinām audzētājus, lai audzē kvalitatīvu, tīru, ar bioloģiskām metodēm un lai mēs pa visiem kopā tos veikalus varētu piepildīt ar saviem audzētiem ķiplokiem,
lai mums nav jāņem no Ķīnas, Spānijas, Nīderlandes. Mums ir daudz brīvas zemes, gudri un forši cilvēki un arī ļoti labas iespējas, kur mācīties, paskoloties," vērtē Rude.
Runājot par ievestajiem ķiplokiem, tad abas nu jau par ķiploku karalienēm dēvētās uzņēmuma "Latvijas ķiploks" saimnieces stāsta, ka tiem ne tikai nav zināms, kā viņi auguši, bet arī garšas kvalitāte nav tā izcilākā.
"Ķīnietis ir ķīnietis, viņš ir balināts. Bet mums ir stiprāks, sīvāks, ar tādu smaržu. Daudzi saka, ka ķiploks smird, bet nē, viņš smaržo, un, jo viņš labāk smaržo, jo jums būs labāka veselība," pārliecināta Krūklīte.
"Tas ir fakts, ka Ķīnā ir cits klimats, cita augsne, un mūsu ķiploks, Latvijā audzētais, dabū četrus gadalaikus, un viņš līdz ar to ir tāds asāks, spēcīgāks pēc garšas, Nu, var teikt, ķiploks garšo pēc ķiploka," piebilst Rude.
Lai arī Latvijā ķiploku audzēšana iet plašumā, tomēr pieprasījums vēl pārsniedz piedāvājumu, lai lielveikalos no tālām zemēm vestos ķiplokus izkonkurētu vietējais.
