"Šis ir viens no galvenajiem iecirkņiem rūpnīcā. No tā ir atkarīgs tas, kādu gala produktu saņems pircējs, patērētājs," izrāda gatavās produkcijas šķirotājs Aivars Vilnis. Viņš ir viens no uzņēmuma ilggadīgajiem darbiniekiem – nostrādāti vairāk nekā 40 gadi. Tajos, kā viņš pats vērtē, pārcilāts ir tik daudz ķieģeļu, ka varētu veselu pilsētu uzcelt. Vilnim kvalitātes vērtējums jādod ne tikai no konveijera nākušajiem ķieģeļiem, bet arī ar roku gatavotajiem.
"Tas ir unikāls, un tas šobrīd ir vispiemērotākais ķieģelis restaurācijas darbiem.
2000. gadā, kad bija nepieciešams restaurēt Ventspils pili, tad tika pasūtīti "Lodē" speciāli ķieģeļi. Un ar to sākās ķiegeļu ar rokām veidošanas process "Lodes" rūpnīcā," stāsta Vilnis.
"Tie ir specpasūtījumi, tagad mums ir liels pasūtījums Čehijas klosterim – apmēram 180 tūkstoš gabali. Tas mums ir darbs apmēram diviem gadiem pie tiem apjomiem, ko mēs varam nodrošināt," skaidro ražošanas vadītājs Māris Strazds.
Viņš stāsta, ka šobrīd ar rokām gatavotie ķieģeļi ir pat ļoti pieprasīti restaurācijas darbos. Senajām pilīm, cietokšņiem standarta ķieģeļi neder, jo atšķiras to izmēri.
"Dažādās pasaules vietās, dažādos gadsimtos, katrs savā pilsētā vai reģionā taisīja savādākus ķieģeļus, un nebija tur nekāda noteikta standarta. Tā kā Čehijai mēs tagad milzīgus ķieģeļus taisām, bet Daugavpils cietokšņa atjaunošanai nedaudz mazākus ķieģeļus. Nu, mums ir tā elastība, mēs varam pārslēgties, vajag lielākus, mazākus, un čaļi tikai taisa augšā," stāsta Strazds.
Cehā ķieģeļu meistars Eduards Ivanovs gatavo ķieģeļus Čehijas pasūtījumam. Šie ķieģeļi ir izmēros lieli un smagi, līdz ar to arī darbs nebūt nav viegls.
"O, jā, jāstrādā šeit reāli!
Vajag sagatavot mālus, es neteikšu, kāda recepte, tas ir noslēpums, viņa bišķiņ atšķiras no parastā ķieģeļa, pēc tam samaisi ar rokām visu – roku darbs," stāsta Ivanovs.
Tas, ka darbs ir smags, ir viens no iemesliem, kāpēc nav viegli atrast strādniekus, kas vēlētos apgūt amatu.
"Kad mēs meklējām papildspēkus, mums bija aptuveni 20 spēcīgi vīrieši, kuri pamēģināja un atmeta ar roku. Man ir interesants stāsts par kapraci, kurš atnāca. Mēs sakām, ka mums ir smags darbs. Viņš saka: "Es roku kapus, kas var būt smagāks, kas tur ko netaisīt ķieģeļus." Viņš pamēģināja divas dienas un teica: "Paldies zēni, es iešu labāk atpakaļ turpināt rakt kapus!" Tā kā tas ir smags darbs," stāsta Strazds.
Bet ar rokām gatavotie ķieģeļi restaurācijas darbiem šobrīd ir pat ļoti pieprasīti, un ražotne "Lode" ir viena no retajām, kur tādi top.
"Māls ir ļoti unikāls, mums ir ļoti rets izejmateriāls, kas pasaulē faktiski ir pieejams tikai kādās trijās vietās.
Ir zināms, ka Austrālijā un Kanādā ir vēl tādas vietas. Eiropā ir Anglijā kaut kādas ieguves vēl. Tātad mēs varam ļoti augstas kvalitātes produktu saražot. Runājot par to rokām darināto ķieģeli, mums ir iespēja saražot mazos apjomos. Mēs jūtam, ka mēs esam ļoti unikāli. Ir Eiropā ražotnes, kas ražo rūpnieciski ķieģeļus, kas izskatās it kā veci. Viņi tiek vecināti, bet viņus ražo roboti. Viņu tas mīnuss ir tajā, ja kādam vajadzēs 500 gabalus, viņi nevar uztaisīt tieši tādu izmēru, kā, piemēram, vajag Cēsu pilij," stāsta uzņēmuma komercdirektors Valdis Zariņš.
Ar rokām darinātie ķieģeļi ceļo ne tikai uz Eiropas pilīm, bet arī uz Krievijas klosteriem, jo, kā stāsta Zariņš, turienes garīdznieki nevēlas izmantot tos būvmateriālus, kas tapuši mehāniski.
"Vieni ir tie, kuriem ir vajadzīgs veco ēku, piļu rekonstrukcijai, jo tur ir speciāls izmērs. Un otrs ir tie, kuri uzskata, ka viņu ticības dēļ ēkās var būt cilvēku roku darināti ķieģeļi, kur nav iejaukušies vella mehānismi nekādi. Nu, tie ir pareizticīgie Krievijā, konkrēti Valamskas klosteris, kuru viņi jau gadu garumā atjauno un katru gadu pērk 10 – 15 tūkstošus ķieģeļu. Un mūki ved ar laivām uz salām, tur, kur parastie cilvēki klāt netiek," stāsta Zariņš.
Protams, ar rokām gatavotie ķieģeļi ir tikai pavisam neliels apjoms no tās produkcijas, kas top uzņēmumā "Lode". Arī par pārējās produkcijas noieta tirgu šobrīd nav jāsūdzas.
"Aptuveni 50 procenti iet uz Poliju, un otri 50 sadalās starp Krieviju un Baltiju. Ir nelieli mazi projekti uz Holandi, Angliju, tur tagad tā kā vairāk tiek iekarots tas tirgus," stāsta uzņēmuma komercdirektors.
Priekuļu novadā māla iegulas ir no devona laikmeta un ir savā ziņā unikālas, un, kā lēš uzņēmumā, izejvielas pietikšot vēl vismaz simt gadiem.
