140 metrus gara un desmit metrus augsta Krievijas pirmā peldošā atomelektrostacija „Akademik Lomonosov” piektdien, 23.augustā no Murmanskas sāka gandrīz 5000 kilometru garo ceļu uz Peveku Čukotkas autonomajā apgabalā Krievijas Tālajos austrumos.
Kaut peldošā atomelektrostacija ārēji atgādina lielu kuģi, tai nav dzinēju, lai pārvietotos. Tā galapunktā tiek nogādāta ar trīs velkoņu palīdzību, labos laika apstākļos ar ātrumu septiņi līdz deviņi kilometri stundā. Paredzēts, ka ar diviem 35 megavatu reaktoriem aprīkotā atomelektrostacija galamērķī nonāks četrās līdz sešās nedēļās – aptuveni septembra beigās.
AES jauda būšot pietiekama, lai ar gaismu un siltumu apgādātu līdz pat 100 000 iedzīvotāju lielu pilsētu. Krievijas atomenerģijas aģentūra uzver, ka jaunās peldošās būves ieguvums būs tieši spēja sasniegt Krievijas tālākos reģionus, kā arī to izmantos Krievijas naftas ieguves vietu apgādei ar atomenerģiju. Stacijas daba mūžs plānots 40 gadu.
Čukotkas apgabalā tā nomainīs tur jau esošo atomelektrostaciju, ko slēgs nākamgad, kā arī savu darbību jau pārtraukšu ogļu elektrostaciju. Jauno, mobilo atomelektrostaciju pieslēgs elektroapgādes tīklam Krievijas Tālajos Austrumos, un plānots, ka tā sāks darboties līdz gada beigām.
Arktiskajā ostas pilsētā Pevekā dzīvo vien aptuveni pieci tūkstoši cilvēku.
Atomelektrostacijas saražoto elektrību galvenokārt izmantos Krievijas naftas ieguves vietu apgādei ar elektroenerģiju.
Skaidrojot projektu, Krievijas kodolenerģētikas aģentūra “Rosatom” argumentē, ka izolētās vietās šāda veida mobila atomelektrostacija ir vienkāršāka alternatīva, nekā būvēt tradicionālu spēkstaciju. “Rosatom” plāno uzbūvēt vēl vairākas šādas peldošās atomelektrostacijas, arī lai pārdotu ārvalstīs.
Krievijas kodolenerģētikas aģentūra arī cer, ka šis projekts reģionā palīdzēs „realizēt lielus infrastruktūras projektus”. Turklāt tas ir „būtisks elements”, lai attīstītu Ziemeļu jūras ceļu laikā, kad ledus sega Ziemeļu ledus okeānā arvien samazinās, un ziemeļu maršruts kļūst arvien piemērotāks kravu pārvadājumiem.
“Šī projekta pozitīvā puse ir tā, ka to var pārvietot uz jebkuru vietu, un īpaši uz attālām vietām, kuras tas ir ļoti nepieciešams. Mums nav jāceļ nekas jauns. Tajā viss jau ir,” skaidroja stacijas “Akademik Lomonosov” konstrukcijas un ekspluatācijas darbu izpilddirektors Dmitrijs Aleksenko.
Peldošās atomelektrostacijas projektam gan netrūkst arī kritiķu, kas brīdina par riskiem videi.
Tā iesaukta gan par „atom-Titāniku”, gan „Černobiļu uz ledus”.
“Rosatom" bažas noraida. Aģentūra paziņojusi, ka projekts izstrādāts ar lielu drošības rezervi, ņemot vērā visus iespējamos apdraudējumus. Reaktori esot aprīkoti ar modernām drošības sistēmām un var pārciest gan cunami, gan zemestrīces.
Komentējot drošības aspektus, Krievijas televīzijā bažas noraidīja arī projekta inženieris Vladimirs Iriminku:
„Tas ir drošāks nekā atomelektrostacija, kas atrodas uz zemes.
Jūras viļņošanās, vēja brāzmas, turklāt objekts darbosies arktiskā klimatā pie Čukotkas krastiem – līdz ar to tam ir jāatbilst ļoti daudzām prasībām.”
Tādi kritiķi kā vides aizstāju organizācija “Greenpeace” savukārt norāda uz jau notikušiem kodolincidentiem gan padomju, gan Krievijas kodolspēkstacijās: Černobiļu 80.gados un vēl tikai augustā notikušo kodolnegadījumu karaflotes poligonā Arhangeļskas apgabalā. Aktīvisti brīdina, ka peldošā atomelektrostacija palielina risku piesārņot Arktiku.
Organizācijas “Greenepeace” Krievijas nodaļas pārstāvis Rašids Alimovs norādīja, ka ikvienas kodolspēkstacijas darbības rezultātā rodas radioaktīvie atkritumi un vienmēr ir risks, ka var notikt negadījums. Taču peldošās stacijas „Akademik Lomonosov” vēl papildu risks ir vētras, viņš pauda ziņu aģentūrai AFP.
Saskaņā ar Alimova teikto “Rosatom” izlietoto kodoldegvielu plāno glabāt turpat uz peldošās atomelektrostacijas, un jebkāds negadījums ar to var nozīmēt nopietnas sekas Arktikas ekoloģijai.
„Akademik Lomonosov” tika uzbūvēts Sanktpēterburgā, darbi sākās 2006.gadā. Pagājušajā gadā ar velkoņiem cauri Baltijas jūrai un apkārt Skandināvijas pussalai peldošo atomelektrostaciju nogādāja Murmanskā. Sākotnēji bija paredzēts, ka turpat Sanktpēterburgā reaktoros arī ielādēs kodoldegvielu. Tomēr saistībā ar Baltijas jūras piekrastes valstu bažām tika pieņemts lēmums to izdarīt tikai pēc nogādāšanas Murmanskā.
Jāpiebilst, ka Krievijas peldošā atomelektrostacija nav pirmais šāda veida projekts vēsturē. 1960. un 1970.gados šādu peldošu atomelektrostaciju Panamas kanāla darbības nodrošināšanai uzbūvēja un izmantoja Savienoto Valstu armija. Amerikāņu gadījumā tas bija pārveidots Otrā pasaules kara kravas kuģis, tiesa vēlāk to likvidēja.
