Akvakultūra jeb zivju audzēšana saldūdenī iekšzemē ir stabila. Tā vērtēja ZM, kas apkopo datus par nozares attīstību. Ik gadu saražojam 650 tonnas zivju, vien pērn Covid-19 ietekmē tirgū nonācis par pāris desmitiem tonnu mazāk, jo bija apstājies ēdināšanas bizness. ZM Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš stāstīja, ka ar šo biznesu nodarbojas 173 reģistrēti uzņēmumi.
"Bet jāsaka tā, ka no šī lielā skaita ekonomiski aktīvi ir 79 no tiem, tātad ap 80 uzņēmumi. Izmantotās platības, kas Latvijā ir dīķsaimniecībās, ir ap 5000 hektāru, un tādi ir ap 650 dīķu. Bez tam vēl audzēšana notiek arī slēgtās platībās, zem jumta, un tie ir ap 1200 baseini, kuros tiek audzētas zivis (..)," klāstīja Riekstiņš.
Dīķos pamatā audzējam karpas, kas akvakultūrā veido līdz pat 85%. Pārējos procentus veido foreles, sami un stores. No pērn izaudzētajām 626 tonnām tikai 26 tonnas zivju tika eksportētas, tāpēc var teikt, ka zivis notiesā vietējais tirgus.
"Mēs ļoti ceram uz to, ka tam apjomam vajadzētu augt, jo ir veikti attiecīgi daudzi projekti, ieguldījumi akvakultūrā, un ir paredzēts, ka šo ieguldījumu rezultātā ir jāpieaug šai izaudzētajai produkcijai, bet pagaidām mēs to nenovērojam," atzina ZM speciālists.
ZM pārstāvis skaidroja, ka nozari būtiski skārusi pandēmija, jo pērn apstājies sabiedriskās ēdināšanas bizness, kas bijis liels zivju noņēmējs. Pati nozare gan to īsti neatzīst, jo izaudzē lielākoties karpas, kas restorāniem nemaz neinteresē. Pie pircējiem tās nonāk pārsvarā no veikaliem un dažādiem tirdziņiem, kas krīzi tik ļoti neizjuta.
Akvakultūras uzņēmumiem izdzīvot palīdz arī būtiskais Eiropas atbalsts.
"Bijis pieejams atbalsts gan par dīķa platībām – dīķsaimniekiem par videi draudzīgu zivju audzēšanu. Bija arī otrs pasākums, kurā dīķsaimnieki un arī tie, kas audzē zivis slēgta tipa ēkās, varēja veikt dažāda veida ieguldījumus – būvēt ēkas, iegādāties iekārtas ar 50% atbalstu. Vēl ir platībmaksājumi dīķsaimniecībām – iepriekš bija 33 atbalsta pretendenti, šajā plānošanas periodā tie ir 34 atbalsta pretendenti. Nedaudz vairāk kā piecus miljonus eiro šīm saimniecībām esam izmaksājuši," stāstīja Lauku atbalsta dienesta (LAD) Zivsaimniecības un valsts atbalsta departamenta direktors Rinalds Vācers.
Savukārt dīķu atjaunotāji, dambju sakārtotāji, tehnikas pircēji un baseinu būvnieki dabūjuši vēl desmit miljonus eiro. Vairāki projekti gan vēl ir procesā.
"Tādas būtiskas izmaiņas nākamajā [Eiropas Savienības fondu] plānošanas periodā nav paredzētas. Tas kopējais finansējuma apjoms ir līdzvērtīgs, kāds tas bijis šajā plānošanas periodā.
Protams, dīķsaimniekiem ir svarīgi saglabāt dīķu platībmaksājumus, jo tas ir vienīgais veids, kā audzējot karpas, kas mums ir tradicionālā suga, varam konkurēt ar lietuviešiem un poļiem. Viņiem arī ir līdzīgi atbalsta mehānismi, ir labākas iespējas šo zivi izaudzēt.
Kopējais plānotais ES fondu finansējums nākamajā plānošanas periodā akvakultūras nozarei arī aptuveni tiek paredzēts 25–30 miljoni eiro," teica LAD pārstāvis.
Latvijas Zivju audzētāju asociācijas izpilddirektors Mārcis Ziņģis atklāja, ka pieprasījums pēc zivīm ir atjaunojies gandrīz pirmspandēmijas līmenī.
"Dzīvojam ar cerībām, ka uzlabosies, varbūt ne gluži tā, kā bija pirms gada, pusotra, bet pieprasījums ir stabils, situācija ir normalizējusies, arī atdzīvojas nelielais eksports. Patērētāji arī ar laiku kļūst izvēlīgāki – vairs negrib iegādāties veselu, dzīvu zivi un to tīrīt. Izvēlas jau ķidātu produkciju vai filētu. Mainās šis patērētāju tirgus. Bet patiesībā tas ir novērojams visā Eiropā – minimāli apstrādājot vai ķidājot zivi, galu galā arī pievienotā vērtība un peļņa ir lielāka," sacīja Ziņģis.
Ik gadu vietējos dīķos izaudzējam zivis vairāk nekā divu miljonu eiro apmērā. Tendences rāda, ka dīķu skaits mazliet sarūk, taču palielinās palikušo platības.
