Pēc piena no 100 kilometru attālās Igaunijas lauksaimnieku kooperatīva “E-Piim” ražotnes divas reizes nedēļā Rūjienas novada “Ceriņu” saimniecībā iebrauc piena savākšanas mašīna. Saimniecība ar 250 slaucamām govīm, lielu piena apjomu un augstiem piena kvalitātes rādītājiem pērn pārtrauca sadarbību ar “Valmieras pienu” un daudziem par pārsteigumu iestājās Igaunijas kooperatīvā par pilntiesīgu biedru. Šo soli saimnieks nav nožēlojis, jo ir jūtama stabilitāte un var sākt plānot saimniecības tālāku attīstību un ganāmpulka palielināšanu.
"Kooperatīvā ir 150 piena ražotāji, pieder divas pārstrādes rūpnīcas, kopā dienā pārstrādā 300 tonnu piena, no saražotā 85% ir eksports. Šis kooperatīvs piena cenu nodrošina ar produkcijas eksportu," stāsta zemnieku saimniecības “Ceriņi” saimnieks Aldis Kļaviņš.
“Ceriņi” ir lielākā piensaimniecība Rūjienas pusē un tagad arī stabilākā. Pārējās cīnās kā katra prot.
"Smagi. Bet tad, kad prasu – likvidējamies, tad - nē. Tā nav, ka neviena nav nolikvidējusies, bet saimniecības, kas ir likvidējušās, nav tikai zemās cenas dēļ. Grūti meklēt dažādus variantus par piena realizāciju, ir runa par bioloģisko saimniekošanu, par pārstrādi, par svaigpiena tirdzniecību," saka Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Rūjienas novada konsultante Iveta Buņķe.
Galvenā vaina, kāpēc mūsu piensaimniekiem neiet, nav jāmeklē Eiropā, kvotās, cenās, bet gan zemajā izpratnē par to, kāpēc jāapvieno spēki, saka eksperti.
"Mēs esam sadrumstalojušies. Sākumā ideja liekas skaista, bet tikko mūs kaut kas neapmierina – latviešiem ir tāda īpašība – pumpurošanās. Mēs dalāmies. Mēs ejam prom, veidojam savu kooperatīvu. Kopumā mēs esam ļoti vāji sadrumstalotības dēļ," uzskata LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis.
Viens no nedaudzajiem Latvijas kooperatīviem, kam Krievijas embargo dēļ gājis grūti, bet kas spējis noturēties, pateicoties savai ražotnei Jaunpilī un prasmei atrast jaunus noieta tirgus, ir kooperatīvs “Piena ceļš”.
"Šobrīd zinām kur pārdot, varam pārdot vēl, un tāpēc sākam meklēt biedrus, lai apjoms darbotos. Jaudas un iespējas ir," norāda Jaunpils kooperatīva “Piena ceļš” padomes priekšsēdētājs Anrijs Aumalis.
"Kooperatīvs nav ātras peļņas gūšanas veids, kooperatīvs ir ilgāks stratēģijas darba rezultāts, un man liekas tas, ko igauņi ir panākuši – viņi ir sapratuši šo nākotnes vīziju, radījuši saviem biedriem stabilitātes sajūtu, un ilgtermiņā skatoties, es zinu – pienu man vienmēr kāds nopirks, cena man skaidra – par ko es saņemu un cik," skaidro Cimermanis.
Aldis Kļaviņš atzīstas, ka gribējis mest mieru piensaimniecībai, bet vecākais un vidējais dēls pierādījuši, ka grib un var turpināt tēva iesākto.
"Es esmu pārliecināts, ka piensaimniecībai ir nākotne. Jo ko tad mēs Latvijā darīsim? Mums ir tik daudz zaļumu, tik daudz lauksaimniecības zemju. Latvija ir tik labi piemērota piensaimniecībai, kā reti kura valsts," optimistiski bilst Aldis Kļaviņš.
Pēdējā labā ziņa ir tā, ka industriālo produktu cenu kāpums pasaules tirgos ir palielinājies, un līdz ar to arī atsevišķi Latvijas piena pārstrādātāji par 30% paaugstinājuši piena iepirkuma cenas saviem sadarbības partneriem.
