Zemnieku saimniecība „Kalējiņi 1” ir viena no lielākajām un modernākajām piena ražošanas saimniecībām Vidzemē, tās saimnieks Kaspars Putrālis uzskata, ka, lai arī cik grūti laiki nozarē nebūtu, darbs ir jāturpina:
''Vienīgais veids, kā izturēt šo situāciju, kas ir izveidojusies, ir paplašināt ganāmpulku, nostabilizēt situāciju, lai es būtu pietiekoši liels spēlētājs gan Baltijā, gan ārpus Baltijas. Mēs domājam joprojām attīstīties.''
Arī Lauku konsultāciju centra Valmieras biroja vadītāja Daiga Siliņa uzskata, ka lielajām piena ražošanas saimniecībām ir jāturpina darbs savā nozarē.
''Tie piensaimnieki, kuri ir iztērējuši lielas naudas, lai attīstītos, kuri ir uzbūvējuši jaunas fermas, kuriem ir intensīva piena lopkopība un izslaukumi tuvojas 10 tūkstošiem litru vai pat pāri jau tiem, uz tiem nekādā ziņā nevarētu attiekties tāda lieta, kā piensaimniecības likvidācija, tas ir vienkārši nereāli, tādēļ ka saistības ir pārāk lielas, ieguldījumi pārāk lieli,'' skaidro Siliņa.
Bet tiem, kas nav veikuši tik lielus ieguldījumus piensaimniecībā, kā uzskata Kaspars Putrālis, ir iespēja pievērsties arī citām nozarēm:
''Man ir tikai govis, es strādāju tikai uz izslaukumu, man nav nekā cita, bet es labprāt vēlētos apkārtnē nopirkt labu gaļu, ar ko es saprotu, ka viņa ir tiešām izaudzēta bioloģiski, nevis saimniecība ir sertificēta tikai ķeksīša pēc. Es uzskatu, ka ir ļoti daudzas nozares un nevajag visiem mēģināt par katru varu slaukt tikai pienu.''
Taču, lai pārorientētos uz gaļas liellopu audzēšanu, ir jārēķinās, ka viegls un ātrs bizness tas gan nebūs. Tā vērtē zemnieku saimniecības „Jasmīni” saimnieks Edmunds Juškevičs, kura saimniecībā ir gan gaļas liellopi, gan aitas un arī Eiropas staltbrieži:
''Ja ir piensaimniecības saimniecība, tad viņiem lielākais ieguldījums ir šī vaislas materiāla iegāde. Varbūt, salīdzinot ar piensaimniecību, daudz lēnāks bizness, taču viņš ir daudz mierīgāks, tev nav šī stresa. Piemēram, man šeit barošana notiek tikai divas reizes nedēļā.''
Lauku konsultante Daiga Siliņa uzsver, ka, domājot par gaļas liellopu audzēšanu, ir jābūt gataviem arī konkurencei.
''Kvalitatīva liellopu gaļa ir jātirgo par adekvāti lielu naudu, septiņi eiro un uz augšu. Un ja tajā pašā laikā mums lielākajai daļai iedzīvotāju ir alternatīva pirkt Polijā, Vācijā, Holandē audzētu cūkgaļu, kura maksā 3,5-4 eiro kilogramā, tad protams, konkurence ir liela. Es nedomāju, ka visiem vajadzētu tagad orientēties uz šķirnes gaļas lopiem, tikpat labi mēs varam nobarot un gaļā pārdot mūsu pašu piena lopu pēctečus – teļus; tai pašā laikā varam arī orientēties uz šķirnes telīšu pārdošanu, jo tuvākās austrumvalstis vēl joprojām vēlas un grib nopirkt šķirnes dzīvniekus.''
Zemnieku saimniecības „Jasmīni” saimnieks arī vērtē, ka, saimniekojot laukos, ir jāsaprot, ka tirgus ir ļoti mainīgs un tāpēc ir jābūt dažādām nozarēm.
''Tāpēc, protams, es darbojos ar visām trijām šķirnēm, nekad nevajag nodarboties tikai ar vienu biznesu kā, piemēram, gaļu, bet atstāt paralēlo graudu audzēšanu. Vai tur iespējams kādas zivis, vai dzērvenes, vai vēl kas, jo vairāk ir nozaru, jo lielāka ir iespēja izdzīvot lauksaimniecībā, jo vienmēr jau tirgus ir mainīgs,'' saka Edmunds Juškevičs.
Katrs saimnieks meklē savu risinājumu, lielās piensaimniecības darbu nozarē turpina, bet, kā liecina statistika, gada laikā 135 saimniecības no piena lopkopības ir atteikušās un likvidējušas savus ganāmpulkus.
