ĪSUMĀ:
- Daudz lielo kompāniju nodokļos samaksā maz, izmantojot nodokļu atbalstu dažādās valstīs.
- ES lielākā nodokļu oāze ir Īrija.
- Lielākais iemesls sarunu paātrinājumam ir ASV iesaiste.
- Iniciatīvā vēlas, lai katra kompānija maksātu nodokļus.
- Tajā vēlas arī digitālo nodokli, lai kompānijas nodokļus maksātu valstī, kur ir tās klienti.
- Nodokļu oāzes ES vēlējās, lai problēmas risināšana starptautiskā līmenī cieš neveiksmi.
Kādēļ, jūsuprāt, būtu nepieciešams noteikt globālu minimālo uzņēmuma ienākuma nodokli?
Mums ir problēma, kas ilgst, es teiktu, nu jau vismaz divas desmitgades. Daudzas lielas multinacionālas korporācijas ir izmantojušas nodokļu atbalstu dažādās valstīs un būtībā arī grāmatvedības trikus, lai izskatītos tā, ka to ieņēmumi parādītos jurisdikcijā, kas ļauj tiem izvairīties no nodokļiem.
Tas nozīmē, ka daudz lielo pasaules kompāniju maksā maz vai teju nemaz nodokļu.
Tas nozīmē, ka valstis zaudē būtiskus nodokļu ieņēmumus. Tas ir arī jautājums par vienlīdzību, it īpaši šobrīd, laikā, kad ekonomika palikta zem smaga sitiena. Mums ir lielas ekonomikas stimulēšanas programmas un ir jautājums, kā par tām samaksāt? Pamatā tomēr gribētu minēt vienlīdzību, un ir grūti dalībvalstu pilsoņiem izskaidrot, kādēļ lielākās un ietekmīgākās kompānijas pasaulē nemaksā nodokļus, kur tas jādara. Tas ir iemesls, kādēļ ir tik lielas bažas. Būtībā šis jautājums tā pa īstam nokļuva pasaules mēroga darbakārtībā pēc globālās finanšu krīzes, kad par to sākās diskusijas augstākajā politiskajā līmenī. Tad arī pašreiz notiekošās sarunas par jaunu globālu nodokļu iekasēšanas kārtību tika sāktas.
Kas no šāda nodokļa ieviešanas būtu zaudētāji, kas ieguvēji?
Tas netiktu labi uzņemts valstīs, kas tiek uzskatītas par nodokļu oāzēm. Un tās nav tikai mazas valstis, par kādā mēs varētu domāt, piemēram, Bahamas. Patiesībā galvenās ir Eiropas Savienībā – Īrija, kas ir lielākā, arī Luksemburga un Nīderlande. Piemēram, Īrijā struktūra uzbūvēta tā, ka tā ļauj kompānijām, kas tur izveido galveno mītni, nemaksāt lielus nodokļus. Tas zināms arī tiesām, un bija šie divi lēmumi par „Amazon” un arī „Apple” pirms dažiem gadiem. Šajās valstīs šo kompāniju mītnēs tiek nodarbināti daudz cilvēku, un šīs valstis ievāc nodokļus, tādēļ tās būtu uzskatāmas par zaudētājām.
Vai mēs varam teikt, ka sarunas par šī nodokļa ieviešanu paātrināja arī pandēmija?
Es domāju, ka patiesībā lielākais iemesls ir pārmaiņas Amerikas Savienoto Valstu administrācijā. Šīs runas OECD iekšienē jau notiek kopš 2013. gada, bet pēdējo gadu laikā, Trampa administrācijas laikā iesaistes īsti nebija, sarunas bija apstājušās. ASV pat draudēja vispār no šādām sarunām izstāties. Eiropā bija centieni mēģināt to ieviest tikai Eiropas līmenī, vismaz daļēji, bet šīs Eiropas Savienības nodokļu oāzes vienmēr teica, ka tam jābūt starptautiskam lēmumam, tam jābūt OECD lēmumam – Eiropas Savienības līmenī neko nevar iesākt. Tādēļ dažas Eiropas Savienības valstis ir centušās pašas saviem spēkiem un par to tika pakļautas ASV atbildes soļiem. Ar jauno ASV administrāciju viss ir mainījies, pozīcija ir mainījusies, un tas ir atbloķējis visu procesu.
Un es domāju, ka ir liela iespējamība, ka starptautiskā līmenī izdosies panākt vienošanos.
Cik es saprotu, ir divi pīlāri, pie kuriem OECD jau sen strādā: viens attiektos uz tehnoloģiju gigantiem un otrs uz visiem uzņēmumiem. Lai gan šajās diskusijās par nodokļiem par sliktajiem puišiem, ja tā varētu teikt, galvenokārt, tiek dēvēti tehnoloģiju milži. Kāpēc tā?
Patiesība ir tāda, un jūs norādījāt uz būtisku lietu, ka mēs nevaram teikt, ka šis viss ir par kādu konkrētu industriju. Tas ir par „Ikea”, par „Apple”, „Amazon”, „CocaCola” un tā tālāk. Un jūs pareizi norādāt uz to, kādēļ tik liels fokuss ir uz tehnoloģiju milžiem. Šim, es domāju, ir divas atbildes. Ir šie divi pīlāri, no kuriem viens ir par to, lai tiktu ieviesta minimālā likme, kas tiek piemērota visur. Un šī pīlāra mērķis ir, kā panākt to, lai katra kompānija maksātu nodokļus. Šī ir pirmā daļa. Un otrā daļa ir digitālais nodoklis, kas ir jautājums par to, kur ir jāmaksā nodokļi. Pašreiz tev tas jādara tur, kur ir kompānijas mītne. Ja jums ir digitālā kompānija kā „Google”, kas pārdod digitālos pakalpojumus, tai uzliek nodokļus tikai tur, kur atrodas tās mītne. Bet citās valstīs nē, kur kompānijas mītne fiziski neatrodas, bet kompānijai ir daudz klientu.
Un šis ir digitālais nodoklis, kad sakām, ka pretēji vecajam režīmam, kad norādām – nodokļi jāmaksā, kur atrodas mītne, - nodokļi jāmaksā tur, kur ir jūsu klienti.
Un es teiktu, ka tā ir pilnīgi jauna pieeja. Tas ir kaut kas, par ko diskusijas vēl joprojām notiek. ASV vēlas iekļaut arī citus sektorus, bet Eiropā ir viedoklis, ka tam galvenokārt jābūt fokusētam uz digitālajām kompānijām. Un šeit amerikāņi saka, ka tas ir Eiropas protekcionisms, jo Eiropai nav tik daudz digitālo uzņēmumu.
Ja runājam par ES, situācija ar ienākuma nodokļa likmes apmēru ES dalībvalstīs ne tuvu nav vienāda. Kā jūs varētu raksturot ES līdzšinējos centienus to risināt? Kāpēc ES gadiem ilgi nav spējusi vienoties par vienotas nodokļa likmes noteikšanu uzņēmumiem?
Jā, es arī personīgi ar to neesmu apmierināts, ka nav izdevies Eiropas līmenī neko izdarīt, kaut arī Eiropas valstis ir būtiskākās uzņēmumu nodokļu oāzes. Viss tika novelts uz anti-amerikānisko cīņu. Bija šī cīkstēšanās starp ASV un Franciju, un bija šis transatlantiskais konflikts. Tomēr problēmas liela daļa bija pašā Eiropas Savienībā. Es domāju, ka problēma ir tā, ka nodokļu iekasēšana ir nacionālā kompetence, un Eiropas Savienības līmenī ir nepieciešama vienprātība, lai kaut ko iesāktu ar nodokļiem. Tas padara politiski neiespējamu pārliecināt dalībvalstis mainīt savu biznesa modeli.
Un valstis, kas no tā iegūst, teikušas, ka tas jārisina starptautiski, teikušas, ka jāvēršas OECD, kaut gan tās zināja, ka ASV to bloķēs.
Domāju, ka tagad, kad ASV ir pārstājušas to bloķēt, nedomāju, ka mazo valstu bloķēšanas centieni varētu būt sekmīgi. Es domāju, ka tas ir liels izrāviens.
Vai OECD spētu panākt vienošanos šovasar?
Ir grūti pateikt. Es teiktu, ka jā. Es teiktu, ka politiskā griba ir, bet, vai detaļas tiks izstrādātas līdz vasarai, ir grūti pateikt. Ir vēl jautājumi, par ko ir jāvienojas, un galvenais jautājums ir par to, cik daudz uz to tiks likts politiskais uzsvars. Visi saka, ka vasarā vēlas panākt kaut ko, bet jautājums – vai ASV, Vācijas un Francijas valdības, kuras ir galvenās jautājuma virzītājas, tiešām liks uz to uzsvaru un tas būs augstu darbakārtībā. Vai varbūt arī viss beigsies ar to, ka notiks augsta līmeņa diskusijas ar paziņojumiem, ka panākts liels progress… To ir grūti pateikt, bet esmu optimistisks.
Tas bija apstājies tik ilgu laiku, bet tagad tikām līdz punktam, kad ASV to padarīja par savu politiku.
Tas gan ir jocīgi, jo būtībā tieši ASV pati to iepriekš bloķēja, un tagad ASV saka – mēs šo vēlamies īstenot, un leciet mūsu laivā. Patiesībā tā nav ASV laiva, jo par to jau ilgi iestājas daudzi citi. Bet viņi to ir padarījuši par savu politiku, un, ja tas neizdodas, tā ir viņu neveiksme. Un tieši tas mani padara optimistisku, jo, ja tā ir ASV finanšu ministres Dženetas Jelenas un prezidenta Džo Baidena politika, tas nozīmē, ka viņiem ir jārūpējas par to, lai tas izdodas, un tiktāl esmu optimistisks.
