Eiropas Revīzijas palāta pirmo reizi ir veikusi analīzi un izteikusi savu vērtējumu, cik sekmīga un efektīva bijusi Eiropas Komisijas (EK) rīcība pēdējās finanšu un ekonomiskās krīzes laikā, kas aizsākās 2008.gadā un skāra daudzas valstis, to starpā ļoti sāpīgi arī Latviju. Vērtējumā gan tiek analizēta EK rīcība – cik tā bija proaktīva, vēl prognozējot krīzi, un aktīva pašas krīzes laikā, bet diemžēl auditori nevērtē, cik sekmīgi bija politiskie lēmumi un cik efektīvs bijis valstu izraudzītais ceļš un sasniegtais, un vai, izraugoties kādu citu izeju no krīzes, tas būtu bijis sabiedrībai un nākotnes ekonomikai saudzīgāks.
Taču Eiropas Revīzijas palātas ziņojumā par Latviju atrodami arī šādi vārdi: „Latvijā iekšējā devalvācija ietekmēja galvenokārt nesen pieņemto darba ņēmēju algas, taču privātajā sektorā strādājošo algas samazinājās minimāli. Algu korekcija daļēji notika nedeklarēto ienākumu pielāgojuma veidā, taču šo pasākumu ietekme bija ierobežota.”
Netieši auditori norāda uz tā saucamajām „aplokšņu” algām Latvijā un, ja to savieto ar ēnu ekonomikas lieluma aplēsēm, atliek vien secināt, ka nelegālās darbības krīzes laikā bija visai iespaidīgas. Turklāt arī oficiālais atalgojuma samazinājums nebūt nebija līdzvērtīgs visiem – privātā sektorā strādājošiem atalgojuma samazinājums bija rāmāks par valsts iestādēs strādājošajiem. Līdz ar to krīzes laikā izvēlētā stratēģija nesa vēl vienu papildu blakni – tā bija iemesls nevienlīdzības plaisas palielinājumam.
Latvija krīzes pārvarēšanai izvēlējās iekšējās devalvācijas ceļu, lai arī tai tolaik vēl bija sava valūta – lats, un krīzes laikā bija arī valstis, kas savu valūtu devalvēja, piemēra, Polija. Latvijā arī tika izskatīta šāda iespēja, taču tā tika atzīta par sliktāku variantu nekā tā saucamā „iekšējā” devalvācija. „Iekšējo” devalvāciju kā metodi izmantoja arī Īrija un Portugāle, kurām arī tika sniegta starptautiska finanšu palīdzība. Te gan jāpiebilst, ka šīm valstīm nebija citas iespējas, jo tās bija pievienojušās eiro zonai un nevarēja valūtas devalvāciju izmantot kā konkurētspējas atjaunošanas metodi.
Latvijai izdevās ātrāk atgriezties pie izaugsmes, nekā tika prognozēts, turklāt nebija nepieciešams izmantot arī visus palīdzības programmā rezervētos 7,5 miljardus eiro. To var savā ziņā vērtēt arī kā veiksmes faktoru, jo, lūdzot palīdzību starptautiskajām institūcijām, tika pieļauts, ka banku krīze Latvijā būs daudz spēcīgāka un nāksies glābt ne tikai “Parex banku” vien. Latvija arī ievēroja fiskālo disciplīnu un bija centīga noteiktā budžeta deficīta līmeņa izpildītāja pretēji Ungārijai, Rumānijai un Portugālei, kuras ne vienmēr izpildīja palīdzības sniedzēju prasības. Revīzijas palāta arī konstatējusi, ka kopumā piecas valstis – Latvija, Ungārija, Rumānija, Īrija un Portugāle - ir izpildījušas aptuveni 80% izvirzīto nosacījumu. Tiek arī piebilsts – lai arī palīdzības programmas ir rosinājušas veikt reformas, ne vienmēr paredzētie rezultāti tikuši sasniegti.
Latvijā izvēlētā „iekšējā” devalvācija radīja arī virkni negatīvu blakņu, būtiskākā no tām - strauji tika zaudēts darbaspēks; pētnieki lēš, ka krīzes laikā valsti ir pametuši pat ap 300 tūkstošiem galvenokārt darbaspējīgu iedzīvotāju (precīzas uzskaites par aizbraukušajiem nav). Krīzes laikā būtiski palielinājās ēnu ekonomikas īpatsvars, kas daļēji palīdzēja uzņēmējiem saglabāt gan darbiniekus, gan arī pašu biznesu, taču ar kura sekām valstij jācīnās joprojām. Tāpat pieauga arī iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības plaisa, kas joprojām ir būtiska problēma Latvijā. „Ja lats būtu devalvēts, ienākumu kritums sabiedrībā skartu visus sabiedrības slāņus vienmērīgāk un nodarbinātība arī būtu saglabājusies augstākā līmeni,” pieļauj DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.
Krīzes laikā ēnu ekonomika auga
„Visas šāda veida krīzes palielina ēnu ekonomiku. Šādos gadījumos uzņēmēji arī uz nodokļu rēķina mēģina optimizēt izmaksas,” atzīst Finanšu ministrijas (FM) parlamentārais sekretārs Arvils Ašaradens. Taču viņš arī piebilst, ka jau 2010.gadā, kad ēnu ekonomika bija pieaugusi un pārsniedza normālu līmeni, valdība reaģēja, un 2010.gadā tapa Finanšu ministrijas ēnu ekonomikas apkarošanas plāns, kuru iedarbinot ēnu ekonomikas īpatsvars sāk sarukt.
Taču – vai krīzes smagākajā laikā valsts iestādes apzināti būtu pievērušas acis uz šo parādību, atbildes nav. To pierādīt ir grūti, un secinājumi var būt drīzāk spekulatīvi. „Īstermiņā var būt izdevīgāk, ka uzņēmums neaizveras ciet, bet strādā, jo tad nav jāmaksā pabalsti no darba atlaistajiem. Taču to, cik tas bija izplatīti, grūti spriest,” norāda “Swedbank” galvenais ekonomisks Mārtiņš Kazāks.
Jāpiebilst, “SSE Riga” Ilgtspējīga biznesa centra pētnieki konstatējuši, ka ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā 2009.gadā (pirmais gads, kad centrs sāka veikt pētījumus) bija sasniedzis 36,6% no iekšzemes kopprodukta (IKP), savukārt 2010.gadā pārsniedza jau 38%. Kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā, kuras arī ietekmēja krīze, ēnu ekonomikas īpatsvars šajā laikā bija krietni zemāks. Tiesa, Centrālās statistikas pārvaldes dati ir nedaudz citi, jo aprēķinu metodes ir dažādas. Taču pēc tiem var labi redzēt tendenci, ka tā saucamo „trekno” gadu laikā ēnu ekonomikas īpatsvars sarucis, bet, atnākot krīzei, ēnu ekonomikas īpatsvars atkal strauji audzis. Proti, 2005.gadā ēnu ekonomika tika lēsta ap 11,7% no IKP, 2006.gadā - 11%, 2007.gadā - 8,7%. Savukārt 2008.gadā tie jau bija 15%, 2009.gadā - 23% un 2010.gadā arī 23%.
Jāpielāgojas bija visiem
„Izmaksas bija jāmazina. Legāli strādājošie uzņēmēji to arī darīja - pirmkārt, atlaida daļu darbinieku un, otrkārt, samazināja atalgojumu,” atceras Kazāks un negrib piekrist Eiropas auditoriem, ka krīzes laikā algas privātā sektorā nav būtiski sarukušas. Taču viņš piebilst, ka nenoliedzami izmaksas bija jāsamazina arī puslegāli vai nelegāli strādājošajiem.
“Visiem bija jāpielāgojas,” uzsver Kazāks. Arī tā saucamo „balto” uzņēmumu vidū varēs atrast tādus, kuri šajā laikā sāka izvairīties no nodokļu nomaksas.
Tam piekrīt arī viņa kolēģis ekonomists Pēteris Strautiņš. „Darbiniekiem bija svarīgi saņemt ienākumus, un viņi pievēra acis, ka vairs netiek maksāts sociālais nodoklis. Viņiem svarīgi bija izdzīvot. Tāpat uzņēmējiem tolaik nebija nekādas lielās vajadzības attīstīties, un tāpēc interese par kredītu ņemšanu bankās arī nebija nekāda lielā,” uzņēmumu ieslīdēšanu ēnu ekonomikas zonā skaidro Strautiņš. Abi ekonomisti pieļauj, ka tagad atgriešanās jau atkal pilnībā „baltajā” sektorā vienam otram joprojām varētu sagādāt problēmas.
Sabiedrība akceptē
„Diemžēl Latvijā sabiedrība pieļauj ēnu ekonomikas darbību, tas joprojām netiek uzskatīts par kaut ko nosodošu un neviens arī īpaši neslēpjas,” saka ēnu ekonomikas pētnieks Arnis Sauka. Turklāt arī politiķi joprojām ir visai toleranti pret šāda veida uzņēmējiem.
Lai arī patlaban ēnu ekonomikas īpatsvars samazinās, Kazāks uzsver, ka būtu ļoti svarīgi, lai tas notiktu fundamentālu iemeslu dēļ, proti, cilvēki un uzņēmēji vairs nevēlas krāpties, tas netiek no sabiedrības atbalstīts, un nevis tikai tāpēc, ka ekonomika attīstās un patlaban krāpties nav vajadzības.
„Ja tas notiek tikai ciklisku iemeslu dēļ, tad diemžēl, sākoties nākamajai krīzei, nāksies piedzīvot to pašu – daudzi atkal apsvērs iespēju pāriet ēnu ekonomikā,” piebilst Kazāks. 
Dati: SSE Riga Ilgtspējīga biznesa centrs
