Katra otrā ģimene “Bankā Baltija” 1990. gadu vidū glabāja naudu, un niknums un izmisums, bankas kraha laikā 1995. gadā to zaudējot, bija neizmērojams. Notika piketi pie Ministru kabineta un rindas pie “Bankas Baltija” filiālēm cerībā iegūt kaut jel kādu skaidrību.
Bankas likvidatora auditorkompānijas “Invest Rīga” pārstāvis Aivars Putniņš atzina - likvidācijas procesa beigās ''Bankai Baltija'' aktīvu nebija. Citi veidi, kā atgūt naudas līdzekļus turpmākām izmaksām, vairs nepastāvēja, tādēļ arī nolemts pabeigt bankas likvidācijas procesu.
Pēc likvidatora ziņām “Banka Baltija” likvidācijas beigās neatmaksāti palika 193 miljoni latu jeb 274 miljoni eiro.
Kamēr procesu vadīja “Invest Rīga”, gandrīz 86 000 fizisko personu kompensācijās saņēma 8,2 miljonus latu, maksimālā izmaksa vienam cilvēkam bija 140 latu. Kopējā summa gan nav zināma. “Invest Rīga” likvidācijas procesu pārņēma 1999. gada sākumā, kas ir 3,5 gadus pēc “Banka Baltija” pasludināšanas par maksātnespējīgu.
Dažādās tiesvedības un krimināllietas ir tas ar ko “Bankas Baltija” īpaši izcēlusies, un tas ir galvenais iemesls, kādēļ arī likvidācija noslēgusies tikai tagad. Parasti bankas likvidācija notiek vidēji piecus gadus. “Bankas likvidatoram ir pienākums piedalīties šajās lietās, un tas lielā mērā ievelk visu likvidācijas procesu. “Bankas Baltija” specifika bija tāda, ka arī pats likvidators izvēlējās rosināt vairākas tiesvedības, tai skaitā pret valsti, Finanšu ministriju un Latvijas Banku, un tas arī ļoti ievilka šo tiesvedības procesu,” stāsta Finanšu kapitāla un tirgus komisijas (FKTK) Juridiskās nodaļas galvenā juriskonsulte Inga Pētersone.
Savulaik lielākās komercbankas bankrots bija saistīts ar apšaubāmu, krāpniecisku biznesa modeli. Uzpūstie noguldījumu procenti pat 90% apmērā likumsakarīgi beidzās ar nespēju segt saistības.
Nojaušot grūtības, bankas vadītāji ievērojamu daļu bankas aktīvu nobēdzināja ārpus valsts. Bankas īpašnieku Aleksandru Laventu un prezidentu Tāli Freimani vairāk nekā desmit gadus ilgā tiesvedībā atzina par vainīgiem un piesprieda cietumsodus; abi nebrīvē noteiktos termiņus gan jau bija pavadījuši līdz galīgajiem spriedumam. Tiesvedība vēsturē iegāja arī ar regulāru lietas vilcināšanu un apsūdzēto biežo slimošanu
“No malas izskatījās, ka roka roku mazgā, ka tu tur neko nevari padarīt un prokuratūrai un tiesai nav nekādu argumentu un instrumentu, kā to visu izbeigt,” saka bijusī žurnāliste Jana Priedniece, kura atspoguļoja “Bankas Baltija” krimināllietas iztiesāšanu. Viņa atzīst – tā visiem bijusi nepieredzēta situācija
“Tas tiesas process jau bija ļoti garš, un tai brīdī, kad šo spriedumu pieņēma – es nezinu, vai kādam no tā bija gandarījums, jo cilvēki jau naudu neatguva. Tā lielākā sāpe un izmisums bija tanī brīdī, kad tā banka aizvērās,” atminas Priedniece. “Varbūt tajā brīdī vēl bija kādas naivas cerības, ka būs labāk, jo mēs kā sabiedrība jau tajā brīdī tādas lietas nebijām pieredzējuši. Tas bija kaut kas jauns, nesaprotams. Es ticu, ka ļoti daudzi cilvēki bija ļoti tuvu kaut kādam galējam izmisumam, jo viņi nesaprata kā rīkoties. (..) Tu esi noticējis, savus finanšu līdzekļus uzticējis kādam, kas solījis gaišāku nākotni, un vienā brīdī tu atrodies pie sasistas siles,” saka bijusī žurnāliste.
Finanšu un kapitāla tirgus komisijā vērtē, ka šādi gadījumi atkārtoties vairs nevar.
Pat ja banka bankrotē, tās klienti ir pasargātāki. Kopš 1998. gada valsts garantē noteiktas noguldījumu daļas atgūšanu. Šobrīd garantētā atlīdzība ir 100 000 eiro. Tā ir summa, kas Latvijas iedzīvotājiem sedz viņu noguldījumus vairāk nrkā par 90%.
“1995. gadā, tad, kad notika “Bankas Baltija” sabrukums, nekādas garantētās atlīdzības nebija. Un valsts ir darījusi ļoti daudz, lai neatkārtotos tik skumji maksātnespējas procesi kredītiestādēm kā “Banka Baltija”,” salīdzina Pētersone.
Bankas likvidators atzina, ka noguldītāju interesi par iespēju atgūt savu naudu varēja just visa procesa laikā.
