"Lūk, tad šeit ir pasažieru beņķis ar visu drošības jostu, savukārt te ir divi beņķi, kas ir izņemami un tad divi cilvēki var sagulēt iekšā. Šis savukārt ir vadības panelis, mums ir taure, iekšējie apgaismojumi, ārējie apgaismojumi, displejs," Aigars Lauzis savā darbnīcā Valmierā iepazīstina ar veloamfībijas ražošanas modeli un arī tās darbību.
"Tas radās it kā "apgreids" jeb uzlabojums ceļošanai, kad parasti ir vai nu kanoe, telts, ritenis, tad šis ir principā māja, maza māja uz riteņiem, un tā arī ir laiva.
Tātad trīs vienā, kas nodrošina nepārtrauktu iespēju ceļot un iemesties iekšā dziļi dabā ļoti komfortablā veidā," stāstīja uzņēmējs.
Viņa dzīvesbiedre Lija Lauze norādīja: "Es to nesauktu par māju, bet, ja mēs tā pilnīgi precīzi varam pateikt to ciklu – mēs braucam ar riteni, ar kuru varam iebraukt pa taisno ūdenī, pārvērst to laivā un palikt tajā pa nakti, jo tas principā ir arī mini kemperis, es to tā skaidrotu."
Sākotnēji veloamfībijai bija dots nosaukums "Z-Triton", tagad saprotamu iemeslu dēļ "Z" burts ir nomainīts.
"Tad, kad es pa televīziju pirmo reizi ieraudzīju uz tā tanka to "Z" burtu, es domāju, ka es vienkārši paģībšu pie tā televizora, auksti sviedri. Nu šis ir arī transporta līdzeklis, un tas mūsu "Z" burts grafiski bija ļoti līdzīgs. Tagad mums gan juridiski, gan zīmola ziņā saucamies "BeTriton", kas pašiem patīk labāk," atzina Aigars.
Ar Aigaru un Liju Latvijas Radio ticies jau vairākkārt. Pirmā iepazīšanās bija, kad Aigars atgriezās Smiltenē no četru gadu ilgā pasaules ceļojuma, braucot ar riteni no Londonas līdz Japānai. Šajā ceļojumā tad arī radās ideja par videi draudzīgu transporta līdzekli un to, ka varētu apvienot laivu ar velosipēdu un vēl arī būtu mini kempera funkcija. Toreiz Aigars iepazīstināja ar savu ideju, tā dulla un traka šķita ne vienam vien.
"Vairāk nekā dulla! Pat tādi cilvēki, manā tīklā ir ļoti daudz dullu cilvēku, kas ir pasaules ceļotāji, visādi trakuļi, pat tādi cilvēki ir teikuši, ka nu Aigaram ir aizgājis širmis. Tad, kad tās pirmās skices, prototipi parādījās, viņi domāja, nu Aigar... Jo viņi jau zināja, ka es ceļoju pa pasauli, trakoju, kas nu tas tagad būs. Bet arvien vairāk un vairāk stāstot un runājot, kļuva skaidrs, ka šis nav kaut kādam trakam ceļotājam, ka šis tiešām ir ģimenei, šis ir pārītim, šis ir tēvs ar dēlu, kas metās ceļojumā, piedzīvojumā.
Šis nav kaut kāds trako cilvēku verķis, šis ir reāls transporta līdzeklis, amfībija, paredzēts tieši precīzi šim laika momentam, 21. gadsimtā, kad mums ir jāatgriežas pie dabas, kad mēs meklējam jaunus veidus, kā vispār dzīvot, ceļot," stāstīja Aigars.
Tagad, kad Aigara ideja ir iemiesojusies reālā ražošanas modelī, interese par veloamfībiju ir ļoti liela.
"Pēc tās pirmās lielās ažiotāžas un publicitātes, cilvēku intereses, mēs piesaistījām investīcijas, arī no tālās Singapūras, un uzsākām ražošanas modeļa izstrādi, kas principā ir šis, reāls ražošanas prototips, ar reālām ražošanas sagatavēm, matricām, ka mēs jau varam sākt viņu ražot. Mums dīleri ir gan no Francijas, gan Dubaijas, visādām vietām, nu viņi tiešām šim redz tirgu," stāstīja uzņēmējs.
Nākamā iecere izveidot šo transporta līdzekli jau saliekamu. Aigars savam darbam tagad ieguvis arī Norvēģijas granta atbalstu.
"Es katrā ziņā varu būt tikai pateicīga, ka ir šādi instrumenti, kurus ir iespējams jaunajiem uzņēmējiem apgūt, kā piemēram, Norvēģijas grants, kas var palīdzēt, lai mēs varam attīstīties, neskaitot Smiltenes novada pašvaldības atbalstu, LEADER atbalstu, gan inkubators, kuru mēs tūlīt absolvēsim, bet šis Norvēģijas grants bija tiešām tāds nozīmīgs solis priekš mums, tas ir liels finansējums, kuru mēs šobrīd apgūstam. Mēs esam arī Latvijas "Greentech" klasterī, kas ir zaļo un videi draudzīgo uzņēmumu klasteris, viņi arī mums mudināja šajā programmā pieteikties un palīdzēja projekta sagatavošanā," stāstīja Lija.
"Tad, kad mēs uztaisījām to pirmo prototipu, mēs runājām ar dažādiem mentoriem. Tie mentori sāka teikt, ka nu jums vajag viņu taisīt pašsaliekamu, ka cilvēks viņu pats var salikt, "Tritons" būs kastē kā tāds komplekts ar skrūvgriezīti, atslēgu un pats varēs salikt," teica Aigars.
Uz veloamfībijas ir arī vieta puķu podam, tajā var gan līdzi vest zaļumus maltītei, gan arī paņemt līdzi kāda koka stādu, lai to iestādītu un tādējādi dotu savu artavu dabai.
"Daudzi domā, ka tas vienkārši ir tāds joks, mēs arī sakām, ka tur var būt arī loki, dilles priekš kempinga, priekš gatavošanas vakaros, bet viena no tām galvenajām idejām ir, ka radīt to produktu ar negatīvu CO2, tas nozīmē, ka tas ne tikai nav neitrāls CO2, bet tas pat kaut kādā veidā kompensējas. To mēs gribam panākt ar "Tritona" pārdošanu ar vienu vai diviem bērziem, kas tam cilvēkam ir pašam jāiestāda pa ceļam kaut kur. Tad, kad braucu ar riteni apkārt pasaulei, man patika stādīt kokus pa ceļam, bet, piemēram, Mjanmā man bija problēma, kad es stādu audzētavā piestāju, nopērkot to koku man nav, kur to nolikt. "Tritons" dod reāli iespēju viņu iestūķēt skurstenī un aizvest tur, kur vajag,"
Bet kam ir jābūt, lai sākotnēji traka ideja tomēr realizētos?
"Patiesībā tur ir arī ļoti daudz tas racionālais aspekts apakšā. Viens ir tas radošums, bet tu jau nevari to radīt, tikai lidojot pa gaisu, kaut kādas lietas tev ir jāspēj izdarīt, tām rokām ir jābūt zemē. Es domāju, tur ir jābūt tādam pamatīgumam, protams, ka mērķtiecībai, neatlaidībai, spējai nepadoties pie pirmajām grūtībām, jo to šķēršļu ir ļoti daudz. Visu laiku mēs atduramies pie kaut kā nezināma, jo mēs ejam iekšā pilnīgi jaunā segmentā, jomā un visu laiku ir šī vēlme mācīties, mācīties, tā arī ir būtiska, neapstāties pie tā, ko mēs jau zinām," pauda Lija.
"Pirmkārt, ir jāgrib, par kaut kādiem 500%, ja ne vairāk, jātic tam, ko mēs darām, un mēs ticam," piebilda Aigars.
Tātad tagad ir darbs pie saliekama modeļa izstrādes, un Aigars solīja, ka augustā jau varēs iepazīstināt ar tā pirmo versiju.
