Tiesā informēja, ka attiecīgā likuma norma bija spēkā līdz 2011.gada 8.novembrim. Satversmes tiesā vērsās Augstākās tiesas Senāts, norādot, ka tā tiesvedībā atrodas lieta, kuras ietvaros ārvalstīs reģistrēts komersants apstrīd pienākumu maksāt aprēķinātās soda naudas samērīgumu.
Senāts atzina, ka apstrīdētā norma liedz nodokļu administrācijai samazināt soda naudu, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt papildus aprēķinātā nodokļa un nokavējuma naudas apmēram. Tādējādi privātpersona tiek piespiesta atteikties no tiesībām apstrīdēt nodokļu administrācijas lēmumu par audita rezultātiem.
Senāts pauda viedokli, ka apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.
Samērīguma principa pārkāpumu konstatēja arī Satversmes tiesa. Saskaņā ar tiesas sniegto informāciju Satversmes tiesa spriedumā norādīja, ka valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu, taču vienlaikus tai ir arī pienākums aizsargāt personas no nesamērīgiem sodiem, pat ja tie tiek piemēroti par nodokļu likumu pārkāpumiem.
Tiesa secināja, ka apstrīdētā norma neierobežoja nodokļu maksātāja tiesības apstrīdēt nodokļu administrācijas lēmumu par audita rezultātiem, tomēr radīja situāciju, kurā soda naudu varēja samazināt vienīgi tad, ja nodokļu maksātājs 30 dienu laikā no nodokļu administrācijas lēmuma saņemšanas dienas iemaksāja budžetā papildus aprēķināto nodokli un soda naudu 15% apmērā no pamatparāda summas. Ja nodokļu maksātāja rīcībā uzreiz nebija šīs, iespējams, konkrētajā brīdī tam visai būtiskās naudas summas, pēc tam vairs nebija iespējams panākt soda naudas samazināšanu.
Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētai normai ir leģitīms mērķis – sabiedrības labklājības aizsardzība, tomēr tā nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, un pastāv arī saudzējošāki veidi, kā šo mērķi sasniegt. Apstrīdētā norma nedz nodrošina soda individualizāciju, nedz sasniedz leģitīmo mērķi, tādējādi tā ir uzskatāma par neatbilstošu samērīguma principam.
Pēc tiesā sacītā, Satversmes tiesa ņēma vērā, apstrīdētās normas atcelšana no tās pieņemšanas vai spēkā stāšanās brīža nedrīkst radīt būtisku valsts un sabiedrības interešu aizskārumu vai apdraudējumu. Tādējādi tiesa atzina, ka šai tiesiskajai situācijai piemērots risinājums ir apstrīdētās normas atcelšana tikai attiecībā uz tām lietām, kas joprojām atrodas tiesvedībā.
Līdz ar to Satversmes tiesa nosprieda attiecībā uz tiesvedībā esošajām lietām atzīt apstrīdēto likuma normu, kas bija spēkā līdz 2011.gada 8.novembrim, par neatbilstošu Latvijas pamatlikumam.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
