Dabiskais bezdarba līmenis ir līdz 5%, tiek uzskatīts, ka šis ir līmenis, kad cilvēki maina darbu, meklējot citas iespējas, veidojot karjeru, meklējot izaugsmi. Dabiskais bezdarba līmenis ir Rīgā - 4,2%, bet visā valstī tas ir tuvāk 7%, stāstīja Simsone.
Saskaņā ar pašreizējiem operatīvajiem datiem pašlaik bezdarbs ir 6,7% jeb nepilni 62 000 bezdarbnieku, kas ir NVA uzskaitē. Tradicionāli sliktākā situācija ir Latgalē, kur bezdarbs ir aptuveni 15%.
Lielākā bezdarbnieku grupa ir cilvēki, kas ir vecāki par 50 gadiem, tas saistīts ar veselības stāvokļa pasliktināšanos un to, ka viņu kvalifikācija zaudē aktualitāti, viņu izglītība iegūta pirms ilgāka laika, un mūsdienās, pat ja viņu profesija ir pieprasīta, tajā daudz kas mainījies, tāpēc nepieciešamas jaunas zināšanas, norādīja Simsone.
Savukārt “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš intervijā LTV “Rīta panorāmai” sacīja, ka kopējā ES darba tirgū nevar būt runas par darbaspēka trūkumu, jautājums ir par to, vai darba devējs spēj samaksāt. Pēc viņa teikta, daļa Latvijas uzņēmēju nespēj samaksāt pievilcīgas algas, un no šiem uzņēmumiem cilvēki aizplūst citur. Taču kopumā Latvijā strādājošo skaits pieaug par spīti demogrāfijas tendencēm, lai gan tas nepieaug strauji.
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) vadītāja Līga Meņģelsone intervijā LTV “Rīta panorāmai” atzina, ka algu kāpums zināmā mērā “ir ierobežojums un bieds, ja algas aug straujāk nekā ražīgums”.
Viņa pauda, ka spiediens uz algām jau notiek, un darbadevējiem būs izaicinājums, kā sabalansēt algu kāpumu un ražīgumu, nepārkarsējot ekonomiku.
Meņģelsone arī norādīja - ja valsts grib izrauties no zemo atalgojuma slazda, to var izdarīt tikai ar algām virs vidējā līmeņa, un tad ir svarīgi, vai viegli maksāt lielas legālas algas, vai nodokļu sistēma to atbalsta. Pašlaik augstu kvalificētiem darbiniekiem nodokļu slogs ir lielāks un ir “jāraugās, kas ir tas segments, kur mēs vēlamies būt, jo labklājības valsti ar minimālajām algām un aplokšņu algām nevar uzcelt”.
Jau ziņots, ka pēdējā laikā vairāki uzņēmēji norādījuši uz darbaroku trūkumu, īpaši to izjūtot pārtikas nozare. Daži uzņēmēji pauduši, ka darbiniekus nevarot atrast par spīti lielajam bezdarba līmenim, jo cilvēki nevēloties strādāt.
