ĪSUMĀ:
- Ģeopolitisks solis no Krievijas puses un ekonomisks panākums Turcijai;
- Gāzes piegādes piepildīs senu Krievijas stratēģisko plānu;
- Kremlis ir apņēmības pilns ietekmēt Eiropu, vājinot Eiropas Savienību un NATO;
- Alternatīvas - piegādes avotu dažādošana.
Ģeopolitisks solis no Krievijas puses un ekonomisks panākums Turcijai
8. janvāris. Laiks, kad pasaules uzmanība joprojām pievērsta Irānas un Amerikas Savienoto Valstu attiecību saspīlējumam. Tikmēr svinīgā ceremonijā Stambulā uz lielas skatuves plecu pie pleca stāv Turcijas prezidents Radžips Tajips Erdgoans, Krievijas prezidents Vladimirs Putins, Serbijas prezidents Aleksandrs Vučičs un Bulgārijas premjerministrs Boiko Borisovs. Mūzikas pavadījumā amatpersonas kopīgi uz podesta atgriež lielu sarkanu ventili, kas simbolizē gāzesvada darbības sākumu. Runa ir par jauno Krievijas un Turcijas projektu "TurkStream”.
Vairāk nekā 900 kilometru garais gāzesvads, kura celtniecība aizņēma piecus gadus, Melnās jūras dzelmē aizvietos "South Stream" projektu. Gāzesvads izvietots vairāk nekā 2000 metru dziļumā, un to būvēja vācu, krievu un japāņu kompānijas. Tā ceļš dzelmē sākas Krievijas dienvidos esošajā pilsētā Anapā un sauszemē tas iznāk Turcijas pilsētā Kijikojā. Tā atrodas ziemeļrietumos no Stambulas. "TurkStream" sastāv no diviem paralēliem gāzesvadiem, no kuriem viens piegādās gāzi līdz Turcijas pilsētai Luleburgazai, bet otrs gāzesvads stiepsies līdz Turcijas un Eiropas Savienības robežai, kur savienosies ar "Trans-Balkānu" gāzesvadu. Sākotnēji tika minēts, ka projekts izmaksās vairāk nekā 11 miljardus eiro, tomēr patiesās izmaksas varētu būt pat par 160% lielākas.
Caur "TurkStream" Krievija spēs nogādāt līdz Turcijai aptuveni 31 miljardu kubikmetru dabasgāzes gadā.
Ģeopolitisks solis no Krievijas puses un ekonomisks panākums Turcijai – tā varētu raksturot "TurkStream". Slavas vārdus šim projektam neskopojās izteikt arī Turcijas prezidents.
""TurkStream", kurā ar saviem krievu draugiem esam ieguldījuši lielas pūles, ir vēsturisks projekts gan mūsu divpusējām attiecībām, gan enerģētikas kartē mūsu reģionā. Pēdējo 33 gadu laikā esam apgādājuši Turciju ar 400 miljardiem kubikmetru Krievijas gāzes. Šis ir labākais piemērs abu valstu sadarbībai, kas balstīta savstarpējās interesēs un abpusēji izdevīgā stratēģijā. Mūsu sadarbība enerģētikas laukā ir izturējusi dažādus pārbaudījumus tāpat kā citās jomās. Turcija un Krievija turpinās sasniegt jaunus panākumus, par pamatu ņemot šo lielisko sadarbību," teica Erdogans.
Putins "TukStream" raksturoja kā ieguvumu Turcijas ekonomikai. Viņaprāt, tas uzlabos arī Eiropas enerģētikas drošību.
"Tagad Krievijas gāze nonāk Turcijā pa jaunu ceļu, pa "TurkStream". Šī jaunā dziļjūras gāzes pārvades sistēma ir unikāla, un tās parametri ir bezprecedenta. Krievijas gāzes piegādes caur "TurkStream" būs vērtīgas ne tikai Turcijas ekonomikai un Melnās jūras reģionam, bet atstās pozitīvu ietekmi arī uz daudzu Dienvideiropas valstu attīstību. Tāpat tas nesīs uzlabojumus Eiropas enerģētikas drošībai kopumā," atzina Putins.
Eiropas Savienības noteikumi paredz, ka pilnīgi visiem gāzesvadiem, kas darbojas bloka teritorijā, ir jāievēro vienoti noteikumi. "TurkStream" gāzesvads būtībā turpināsies Eiropas Savienībā, kas nozīmē, ka "Gazprom" ir jāpakļaujas Eiropas antimonopola noteikumiem.
Šī iemesla dēļ tālāku savienojumu izbūvē uz Eiropu piedalās dažas Balkānu valstis. Savienojoties ar "Trans-Balkānu" gāzesvadu, gāze no Krievijas tālāk nonāks Bulgārijā, Serbijā, Ungārijā un Austrijā. Paredzams, ka Krievija šogad pa cauruļvadu piegādās nedaudz vairāk par pusi no iespējamā gāzes apjoma. Tas tādēļ, ka Bulgārija vēl nav pabeigusi savienojuma izbūvi, kas ļautu gāzi nodot Serbijai un tālāk.
Enerģētikas eksperts Reinis Āboltiņš skaidro, ka gāzes piegādes caur otru "TurkStream" cauruļvadu piepildīs senu Krievijas stratēģisko plānu
– "nodrošināt Krievijas gāzes lielāku klātbūtni un līdz ar to arī ietekmi uz patēriņu un tā paradumiem Balkānu un Dienvideiropas valstīs. Līdz ar to Krievija ir iebraukusi Eiropā ar savu gāzi pa citām durvīm un tas vājinās Eiropas Savienības (ES) spēju ietekmēt to, kā Krievija sadarbojas energoapgādes ziņā ar atsevišķām dalībvalstīm. No stratēģijas un resursu piegādes avotu dažādošanas viedokļa šis nav veiksmes stāsts no ES puses, bet no savu eksporta risku dažādošanas viedokļa tas ir veiksmes stāsts "Gazprom" un Krievijai no ģeopolitiskā viedokļa."
Bulgārija, Eiropas Savienības dalībvalsts, teju visu gāzi importē no Krievijas. Tikai pērn tā pirmo reizi sagaidīja pirmās amerikāņu sašķidrinātās gāzes piegādes no Grieķijas. Krievijas ietekme ir klātesoša arī Serbijā, siltas attiecības tai ir arī ar Ungāriju, un Austrijas vārds ziņu virsrakstos arī gozējies blakus stāstiem par Krievijas ietekmi. Āboltiņš gan piebilst – "TurkStream" mērķis ir ne tikai gāzes piegādes Eiropai.
""TurkStream", pirmkārt, ir veidots, lai ne tikai piegādātu Turcijai nepieciešamo dabasgāzi, bet, lai arī stiprinātu Krievijas reģionālo klātbūtni nopietnos infrastruktūras projektos, energoapgādē un politikā šajā reģionā.”
Arī enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš uzsver – "TurkStream" ir īpašs Krievijas un Turcijas attiecību projekts. Pret šo projektu jau vērstas ASV sankcijas. Eiropas gāzes pircējiem izmantot šo avotu būtu diezgan riskanti.
"Izvēlēties šo virzienu pašlaik Eiropai, nevis valstu valdībām, bet konkrētiem gāzes pircējiem, būtu diezgan riskanti. Šis virziens varētu būt tieši politiski riskants, jo mēs nevaram zināt, kādas būs tālākās Eiropas un Turcijas attiecības. Otrkārt, tālākā infrastruktūra vēl nav uzbūvēta. Mēs gan ļoti labi saprotam, ka tādas valstis kā Grieķija, Bulgārija un Ungārija uz to liek zināmas cerības," tā Ozoliņš.
"Nord Stream 2" dubultos Krievijas gāzes piegādes Vācijai
Daudz plašāk izskanējis un apspriests ir cits projekts – "Nord Stream 2”. Paredzams, līdz ar "Nord Stream 1” tas dubultos Krievijas gāzes piegādes Vācijai. "Kopā šie divi cauruļvadi spēs transportēt no Krievijas uz Vāciju apmēram 110 miljardus kubikmetrus dabasgāzes gadā, un tas ir diezgan daudz," skaidro Āboltiņš.
Sākotnēji tika paredzēts, ka gāzesvada būvniecība tiks pabeigta 2020. gada sākumā, tomēr Amerikas Savienotās Valstis nolēma vērst sankcijas pret uzņēmumiem, kas piedalās gāzesvada būvniecībā. Tas savukārt nokaitināja Vāciju. Krievijas prezidents Vladimirs Putins janvārī tikās ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Kopīgā preses konferencē Merkele apliecināja, ka Vācija sankcijas uzskata par nepieņemamām un turpina atbalstīt šo projektu, kas esot ekonomisks, nevis ģeopolitisks, kā uzskata daudzas Austrumeiropas valstis. Tikmēr Putins pauda pārliecību, ka projekts drīz vien tiks pabeigts un ārvalstu partneri tam nebūs nepieciešami.
"Mēs gāzesvadu spēsim pabeigt patstāvīgi, bez ārvalstu partneru piesaistes. Tas ir jautājums par termiņu. Tā ir vienīgā problēma. Aizkavēšanās notiks dažus mēnešus. Es ceru, ka līdz šī gada beigām vai nākamā gada pirmajā ceturksnī darbs pie būvniecības tiks pabeigts un gāzesvads varēs sākt darbu," teica Putins.
Ozoliņš sarunā uzsver, ka Vācijas virzienā raidītie pārmetumi par lielā emisiju apjoma radīšanu un arī "Nord Stream 2" esot divkosīgi.
"Pārmetot Vācijai un Eiropai atkarību no Krievijas gāzes, mēs rīkojamies ļoti divkosīgi, jo no otras puses vēlamies, lai Vācijas ekonomiskais motors griežas un mūsu eksportētājiem būtu noņēmēji. Tajā pašā laikā mēs vēlamies, lai Vācija būtu pionieris atjaunojamās enerģijas ražošanā. Viņi var izdarīt to, ko var izdarīt…," uzskata Ozoliņš.
Savukārt domnīcas "Atlantic Council” Eirāzijas nodaļas vadītājs Džons Herbsts ir pārliecināts, ka "Nord Stream 2” izbūve ir lielisks veids, kā Krievija var kontrolēt valstis, kuras šis cauruļvads apiet.
"Kremlis ir apņēmības pilns ietekmēt Eiropu, vājinot Eiropas Savienību, NATO un cenšoties atjaunot tiesības pār valstīm, kuras bija tā satvērienā pirms daudziem gadiem. Krievija vēlētos turpināt piegādāt gāzi tādos veidos, lai vairotu ietekmi pār valstīm, kas ir starp to un pārējo Eiropu. Labākais veids, kā to izdarīt, ir pārvaldīt cauruļvadu, kas apiet Ukrainu, Poliju un Baltkrieviju. Tādējādi Krievija enerģētikas lauciņā var ar šīm valstīm spēlēt spēlītes un likt tām izvēlēties Kremlim vēlamu virzienu," uzskata Herbsts.
Eiropas meklējumi pēc gāzes neatkarības
Kritiķi ir noraizējušies, ka Kremlis izmanto "TurkStream” projektu, ne tikai lai finansiāli ietekmētu Ukrainu, bet arī lai iedzītu ķīli Eiropas enerģētiskajā drošībā.
Krievijas gāzes kompānija "Gazprom" Eiropai piegādā apmēram 40% no visa Eiropas importētā gāzes apjoma.
Tas notiek caur trim galvenajiem cauruļvadiem – "Nord Stream 1", cauruļvadu, kas ved caur Ukrainu, un vēl vienu, kas ved caur Baltkrieviju. Darboties ar laiku sāks arī "Nord Stream 2" un gāze Eiropā nonāks arī caur "TurkStream". Enerģētikas eksperts Reinis Āboltiņš norāda, ka Krievija ir viens no lielākajiem energoresursu piegādātājiem Eiropas Savienībai. Ciešākais partneris šajā ziņā ir Vācija. "Krievija piegādā plus mīnus vienu trešdaļu no trešo valstu dabasgāzes piegādēm ES atkarībā no sezonas. Lielums, protams, ir mainīgs. Otrs lielākais piegādātājs Eiropas Savienībai ir Norvēģija," saka Āboliņš. Savukārt tālāk seko citi avoti no dažādām pasaules vietām. To vidū – gāze no Alžīrijas un Ziemeļāfrikas valstīm, kā arī sašķidrinātā gāze no dažādām vietām pasaulē.
"Krievijas gāze ir ārkārtīgi svarīgs produkts Eiropas ekonomikai," uzsver Juris Ozoliņš, "no kura faktiski nav iespējams tuvākajā laikā, ja mēs runājam par 10 vai 20 gadiem, vispār izvairīties. Ir runa ne tikai par enerģiju, bet kā par industrijas produktu – ķīmiskā rūpniecība, automobiļu rūpniecība, lauksaimniecība un citur. Krievijas gāze bez šaubām vēl ilgi būs vajadzīga Centrāleiropai, un ilgi būs vajadzīga arī Ukrainas pārvades sistēma, lai pievadītu gāzi no Krievijas Centrāleiropai," tā Ozoliņš.
Kādas ir alternatīvas? Eiropas Savienība meklē jaunus gāzes maršrutus Eiropas dienvidos. Tāpat pieejamas arī sašķidrinātās gāzes piegādes, kuras arvien aktīvāk cenšas nodrošināt ASV.
Alternatīvas - piegādes avotu dažādošana
"Tas ir cits ceļš, bet tas ir tas pats piegādātājs," tā Ankaras un Maskavas projektu un Krievijas gāzes piegādi pa šo cauruļvadu Eiropai raksturo laikraksta "New Europe" redaktors Kostis Geropolus. Ar šo soli Krievija Eiropas gāzes tirgu satvērusi vēl ciešākā dūrē. Tomēr…
"Tomēr Eiropa daudzus gadus ir centusies dažādot dabasgāzes piegāžu avotus. Piemēram, drīz sāks darboties Transadrijas gāzesvads," skaidro Geropolus. Tā atklāšana plānota šogad, un paredzēts, ka Azerbaidžānā iegūtā gāze no Turcijas tiks nogādāta patērētājiem gan Itālijā, gan citās Eiropas valstīs. Šis gāzes cauruļvads ir būtiska Dienvidu gāzes koridora sastāvdaļa, ar kura palīdzību Eiropas valstis cer mazināt enerģētisko atkarību no Krievijas.
"Tāpat nesen parakstīta starpvaldību vienošanās par "EastMed" gāzesvadu, līdz ar to gāze Eiropā nonāks arī caur Grieķiju. Kopumā ir dažādi savienojumi," saka Geropolus. Arī Geropolusa minētā Grieķijas, Izraēlas un Kipras līderu parakstītā vienošanās par "EastMed" gāzesvadu ir būtiska Eiropas atkarības mazināšanā. Tādēļ Eiropas Savienība projektu atbalsta, un to dara arī ASV. Iebildumus pret projekta ieceri izteikusi Turcija. Ankara paziņojusi, ka neļaus bez savas piekrišanas vai dalības īstenot šāda veida projektus Vidusjūras austrumos. Tiek lēsts, ka 2000 kilometru garais cauruļvads stieptos no Izraēlas uz Kipru, no turienes - uz Krētas salu un tālāk uz Grieķijas kontinentālo daļu. Gāze no Grieķijas tiktu transportēta uz Itāliju pa citu cauruļvadu. Plānots, ka "EastMed" varētu sākt darboties pēc pieciem gadiem.
Tomēr piemēri centieniem dažādot piegāžu avotus nebūt neesot jāmeklē tālu.
"Paņemsim kā piemēru Baltiju un Latviju," pauž enerģētikas eksperts Ozoliņš. "Pagājušajā gadā galvenais dabasgāzes piegādātājs Baltijas kopējā gāzes tirgū bija produkti no Norvēģijas, ASV un Kataras caur Klaipēdas termināli. Un pērn 20% no visas gāzes, kas tika patērēta Latvijas iekšējām vajadzībām, šķērsoja Latvijas-Lietuvas robežu no globāliem LNG tirgiem," saka Ozoliņš.
Piegādes avotu dažādošanu kā vienu no alternatīvām saredz arī enerģētikas eksperts Āboltiņš.
Būtu jāpalielina piegādes no Norvēģijas un avotiem Ziemeļāfrikā.
Tikmēr gāzes ieguvi Ziemeļjūrā turpina Lielbritānija un Nīderlande. Arī sašķidrinātā gāze ir alternatīva. Amerikāņi šīs gāzes eksportu uz Austrumeiropu noteikuši kā vienu no prioritātēm šajā reģionā. Artavu sniegtu arī pāreja no fosiliem energoresursiem uz atjaunojamajiem energoresursiem un plašāka to izmantošana. Tāpat Āboltiņš kā būtisku min enerģijas patēriņa optimizēšanu.
"Patēriņa optimizēšana – ar to vairāk ir jāsaprot energoefektivitātes pasākumi vai visi tie pasākumi, kas ES gan politiskā, gan likumdošanas līmenī ir pieņemti ar mērķi samazināt enerģijas patēriņu, īpaši dabasgāzes patēriņu rūpniecības sektorā, mājsaimniecību un komercsektorā. Tas viens virziens ir samazināt patēriņu, kļūt efektīvākiem, līdz ar to samazinot nepieciešamību importēt resursus no trešajām valstīm," norāda Āboliņš.
Jāpiebilst, ka abi cauruļvadi – gan "Nord Stream 2", gan "TurkStream" apiet Ukrainu. Krievijas gāzes piegāžu pārtraukumi Ukrainai pirms vairākiem gadiem rada bažas par scenāriju, kurā Krievija varētu noraut stopkrānu arī Eiropai. Ozoliņš gan pauda pārliecību, ka tas ir mīts, kas dzīvo politiķu galvās.
"Enerģijas industrijā valda praktiskie apsvērumi, un bieži vien tie nesakrīt ar to, ko politiķi savā retorikā uzņem kā vēlamu vai esošu. Joprojām varēsim dzirdēt, ka Latvijā kāds stāstīs, ka sašķidrinātā gāze ir dārgāka nekā dabasgāze no Krievijas. Prakse rāda, un kā internetā var redzēt, lietas ir mazliet citādākas," saka Ozoliņš.
"Nord Stream 2" un "TurkStream" darbība vēl vairāk pastiprinās nepieciešamību Eiropas Savienībai veikt tādas darbības, kas dažādo piegādes avotus
un nodrošina arī to, ka bloks iespējamas krīzes situācijā var palīdzēt savam stratēģiskajam partnerim – Ukrainai. Krievijas enerģijas piegādes Eiropas valstīs joprojām spēlē būtisku lomu. Eiropa meklē veidus, kā atkarību no dabasgāzes mazināt, taču nesnauž arī Krievija. Tā ļoti labi apzinās šos centienus un mēģina nostiprināt savu lomu.
