„Vispirms bija doma braukt uz Nepālu, es braucu līdzi, var teikt, draugam. Tikai tad es skatījos, ko es tur darīšu, un viena no idejām bija brīvprātīgais darbs. Līdz ar to tas nebija caur organizāciju, es pati gāju, meklēju,” stāsta Lauma Kalēja, kura uzreiz pēc bakalaura studijām devusies brīvprātīgā darba meklējumos. Lauma bija viena no brīvprātīgajiem, kas palīdzēja likvidēt stiprās zemestrīces sekas, kurā dzīvību zaudēja vairāki desmiti cilvēku. Augstu kalnos veselība pasliktinājusies kādai draudzenei, un tikai tad arī pati Lauma atcerējās par apdrošināšanu:
„Tad mēs aizdomājāmies, ka ms esam diezgan lielā riskā, un apdrošinājāmies. Līdz tam mēs to nedarījām. Ja jaunietis pēc vidusskolas izvēlas braukt, tās var būt arī augstas izmaksas. Ja tu esi kalnainā reģionā, tev ir jābūt, piemēram, 2000 [eiro] kontā naudas, lai tu spētu nosegt pirmo izmaksu par helikoptera nosūtīšanu pie tevis. Tās ir pirmās izmaksas. Tur ir visādas smalkas lietas, kuras ir jāņem vērā.”
Līdz šim izvēle - apdrošināt savu veselību un dzīvību vai neapdrošināt - bijusi pašam brīvprātīgajam, bet no šī gada noteikts, ka par to jārūpējas nevalstiskajām organizācijām, kas visbiežāk piedāvā dažādas brīvprātīgā darba iespējas. Tiesa, tas nav jādara visos gadījumos, bet tikai tad, ja brīvprātīgais strādā paaugstinātas bīstamības apstākļos, saskaras ar bīstamām vielām vai garīgi slimiem cilvēkiem, vai veic darbu, kur pastāv risks nokrist no vairāk nekā piecu metru augstuma.
Kopumā aizvadītajā gadā Latvijā reģistrēti vairāk nekā pusotrs tūkstotis nelaimes gadījumu darbā. Tiesa, atsevišķas statistikas tieši par brīvprātīgajiem Valsts darba inspekcijai nav.
„Par brīvprātīgajiem Valsts darba inspekcija neveic atsevišķu uzskaiti, jo mēs uzraugām darbiniekus, kuriem ir darba tiesiskās attiecības. Respektīvi, darbiniekus, kas ir nolīgti uz darba līguma pamata. Principā, nē, nav plānots,” atzīst inspekcijas pārstāve Dace Aleksāne.
Riski esot dažādi, tāpēc noteikumu ideju atzinīgi vērtē nevalstiskās organizācijas, tostarp Latvijas Samariešu apvienība.
„Neapšaubāmi, ka tas likums ir vajadzīgs, jo nevaram sūtīt vienu cilvēku uz Sīriju vai arī nevaram šeit sūtīt vienu cilvēku palīdzēt izglābt kādā lielā avārijā, kad vilcieni saskrienas vai kaut ko tādu, - apzināti paņemt to cilvēku, zinādami, ka viņam nav nekādas veselības apdrošināšanas. Tas tomēr ir ļoti riskanti un traki. Cilvēks, viņš jau sliktu nedomā, nāk un palīdz, bet ne tas cilvēks, kas grib palīdzēt, domā, ne tas, kas viņu pieņem. Domā, ka gan jau viss būs labi,” situācijas ieskicē apvienības brīvprātīgā darba koordinatore Laura Bulmane.
Izmaksas par apdrošināšanu jāsedz pašām organizācijām. To atbildība ir arī izvērtēt, kad apdrošināšana nepieciešama. Galvenokārt brīvprātīgā darba iespējas izmantojot jaunieši, kuriem neesot ienākumu, tāpēc izvēlēts šāds risinājums, atzīst Labklājības ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības departamenta eksperte Inta Laganovska-Dīriņa:
„Mēs jau arī saprotam, ka lielākoties šie brīvprātīgie bieži ir jaunieši. Viņiem vispār nav ienākumu, vai studenti, kuriem ir minimāli ienākumi. Viņš to darbu jau tā veic, nesaņemot nekādu atlīdzību, ja kaut kas notiek, viņš ir pilnīgi neapdrošināts.”
Par jauno kārtību satraukumu pauž nevalstiskās organizācijas, kas vēlētos, lai vismaz daļēji ar finansējumu piedalītos arī iniciatori no valsts puses.
„Tu visus nevari apdrošināt, jo ir cilvēki, kas tev nāk uz vienu stundu. Par to ir bijuši daudzreiz tie strīdi. Ja mums to uzliek kā pienākumu - no kādiem līdzekļiem? Tādas iespējas - segt katram brīvprātīgajam apdrošināšanas izmaksas - mums nav, protams,” saka Bulmane no Samariešu apvienības.
Citviet Eiropā apdrošinot pilnīgi visus brīvprātīgā darba veicējus, un tam naudu atvēlot gan valsts, gan nevalstiskās organizācijas.
