Kamilla Markusa-Djū, šķiet, varētu pārliecināt jebkuru nopirkt ziepes, ko ražojuši „Clarity & The Soap Co” darbinieki ar redzes, dzirdes vai citām veselības problēmām. Tieši ar tik lielu aizrautību, degsmi un patriotismu jaunā sieviete var stundām stāstīt par uzņēmumu, kas kļuvis par viņas aicinājumu pēc spriedzes un stresa pilniem gadiem „biznesa haizivju” pasaulē. Viņa uzsver: lai gan sociālo uzņēmumu misija nav peļņa, bet gan pārmaiņas sabiedrībā, labu mārketingu tāpat nedrīkst novērtēt par zemu:
„Noformulējiet savu sociālo misiju rakstiski, izdrukājiet to, pielieciet pie sienas un ņemiet līdzi katru reizi, kad dodaties uz tikšanos ar lielajiem uzņēmumiem, kuriem vēlaties pārdot savus produktus. Korporāciju ļaudis mums bieži saka: ak, bet jūsu produkti ir tik dārgi! Mēs atbildam: labi, ja jūs gribat zemāku cenu, mums nāksies samazināt sociālo labumu, ko šis produkts dod. Mēs varam jums to pārdot lētāk, bet tad varēsim nodarbināt mazāk cilvēku ar īpašām vajadzībām.”
Kamillas pārstāvētais uzņēmums, ko šodien pazīst kā „Clarity & The Soap Co”, uzskatāms par vecāko sociālo uzņēmumu Lielbritānijā. 19.gadsimta vidū to izveidoja neredzīga britu pusaudze Elizabete Gilberta, lai dotu darbu sev līdzīgajiem. Šodien
uzņēmumā strādā 105 cilvēki, no kuriem 80% ir hroniskas veselības problēmas vai invaliditāte. Līdzsvaru starp sociālo un finansiālo pusi Kamilla uzskata par sociālo uzņēmumu lielāko izaicinājumu.
Tiem, kuri vēl tikai domā par šādu biznesa modeli, viņa iesaka atmest kautrību, lūgt pakalpojumus par brīvu un nekaunēties no tā, ka vēlaties nopelnīt.
„Visiem lielajiem uzņēmumiem ir lieli mārketinga budžeti, un tie katru dienu strādā, lai ietekmētu mūsu domas par konkrētiem produktiem un panāktu, ka mēs tos nopērkam. Viņi to dara ļoti prasmīgi un tikai tapēc, lai nopelnītu naudu. Mēs to darām tāpēc, lai gūtu sociālu labumu un panāktu pārmaiņas sabiedrībā. Par to mums nekad nevajadzētu atvainoties!” uzskata Kamilla Markusa-Djū.
„Clarity & The Soap Co” ziepes šodien atrodamas vairāku lielu korporāciju vannasistabās ar piebildi uz spoguļa: „Jūs mazgājat rokas ar sociālā uzņēmumā ražotām ziepēm”, jo arvien vairāk tradicionālo uzņēmumu redz to kā iespēju spodrināt savu prestižu.
Bet ko jūs teiktu par māju no ķieģeļiem, kas reiz balstījuši kādas šodien nojauktas slimnīcas vai kroga sienas, tā palīdzot samazināt būvniecības atkritumus, kas veido 30% no visiem pasaules atkritumiem? Tieši ar to nodarbojas Klausa Nīlsena (Claus Juul Nielsen)
uzņēmums „Gamle Mursten” Dānijā, kas tīra vecus ķieģeļus un pārdod tos tālāk, vienlaikus nodarbinot tos imigrantus no Sīrijas, Mjanmas un citām valstīm, kuriem citu darbu atrast ir grūti.
Pretēji Kamillas uzņēmumam, Klauss sāka kā gluži parasts uzņēmējs un sociālo pusi sākumā attīstīja tikai, piesakoties valsts līdzfinansējumam „grūto” bezdarbnieku iekļaušanai. Bet savu izvēli viņš nenožēlo:
„Šie puiši vienkārši ļoti labi strādā. Tieši tāpat kā jebkurš cits. Un viņi ļoti novērtē šo darbu. Tas ļauj viņiem būt daļai no kaut kā lielāka, kas piešķir jēgu viņu dzīvei. Ar šādiem cilvēkiem ir daudz vieglāk strādāt. Viņi katru rītu ir darbā precīzi septiņos un nekad nesūdzas. Izņemot gadījumus, kad kāds cits viņu ieskatā nestrādā pietiekami cītīgi. Jo viņi bažījas, ka tas kaitēs uzņēmumam. Jā, es domāju, ka atgriešanās pie parasta biznesa modeļa sagādātu tikai vairāk problēmu.”
Imigrantu iesaistei darba tirgū pievērsusies arī Jolaina Kroicberga (Jolijn Creutzberg), kuras pirms četriem gadiem dibinātais uzņēmums „Van Hulley” Nīderlandes ziemeļos piedāvā jūsu mīļāko veco T kreklu pārtaisīt par bokseršortiem. Jolaina dod darbu sievietēm, kuras prasmju trūkuma dēļ nespēj iekļauties darba tirgū:
„Viņas pie mums strādā vienu gadu, iegūst darba pieredzi un kopā arī apmeklē skolu. Pēc šī gada mēs viņām palīdzam spert nākamo soli darba tirgū. Tās visas ir sievietes, kuras ļoti grib strādāt, bet nezina kā, tāpēc lielākoties spiestas palikt mājās ar bērniem. Mēs nemēģinām viņas visas padarīt par šuvējām, bet ļaujam caur šo pieredzi attīstīt sevi un atklāt savus talantus.”
Jolaina atzīst, ka pirmajos gados labi izdevies attīstīt uzņēmuma sociālo pusi, bet negribas būt tikai labdarības organizācijai.
„Man ir jādomā arī par to, kā pārdot gana daudz bokseršortu. Un tas ir grūti. Man šķiet, ka tā ir pastāvīga cīņa visiem sociālajiem uzņēmumiem. Taču atalgojums, darot šo darbu, ir daudz lielāks nekā vienkārši peļņa naudas izteiksmē. Tomēr es aktīvi strādāju pie tā, lai šis kļūtu par ienesīgu biznesu. Jo pašlaik mūsu izdzīvošana vēl ir atkarīga no dažādiem fondiem. Un mani kā uzņēmēju tas ļoti neapmierina,” pauž Jolaina.
Sociālie uzņēmēji nenoliedz – grūtību šādā darbā ir daudz. Gan ar darbiniekiem, gan aizspriedumiem sabiedrībā. Tomēr gandarījuma sajūta, redzot sava darba jēgu un pārmaiņas, ko tas spēj nest, ir iemesls, kādēļ viņi to turpina un ir gatavi aizrautīgi nodot savu pieredzi arī topošajiem uzņēmējiem Latvijā.
