Tas ir jaunākais ieguldījums diskusijā par to, kā Eirozonas finanšu kritērijus varētu pielāgot mūsdienu situācijai, ņemot vērā gan pandēmijas sekas, gan karu Ukrainā.
ĪSUMĀ
- Spānijas un Nīderlandes ministri rosina pārskatīt noteikumus par to, cik ātri būtu jāsamazina budžeta deficīts
- Eiropas Parlamenta deputāts Ferbers uzskata: ir iespējams panākt kopsaucēju par parāda samazināšanas tempu
- Briseles ekonomiste: vienas valsts fiskālā politika var atstāt iespaidu uz visām pārējām valstīm
Spānijas un Nīderlandes ministri rosina pārskatīt noteikumus par to, cik ātri būtu jāsamazina budžeta deficīts
Spānijas un Nīderlandes priekšlikumā pārsteidz jau pats fakts, ka abu valstu ministri ir spējuši atrast kopīgu nostāju. Galu galā Madridē pie varas ir sociāldemokrāti, kas iestājas par lielākiem tēriņiem, turpretī Hāgā toni nosaka politiķi, kas ļoti piesardzīgi raugās uz jebkādiem izdevumiem.
Tomēr abu valstu ministri tagad rosina pārskatīt noteikumus par to, cik ātri būtu jāsamazina budžeta deficīts. Tā vietā, lai visas valstis sekotu vienam un tām pašam grafikam, tiek piedāvāts katru gadījumu izvērtēt atsevišķi.
Spānijas vicepremjere Nadja Kalvinjo uzskata šādu pieeju par pragmatisku.
“Mēs uzskatām, ka mums būtu jāizvairās no vienkāršotas fiskālo noteikumu piemērošanas, kā tas bija pirms pandēmijas. Es domāju, ka visas valstis saprot, ka pieejai ir jābūt pragmatiskai.
Mūsu analīzē būtu jāietver parāda atskaites posms, kas var ļoti atšķirties no tā, kas bija pirms pandēmijas, jo mums bija jāreaģē uz pandēmiju,”
norādīja Nadja Kalvinjo.
Viņa uzsvēra – nepieciešams arī saprast, kā nākotnē varēs atļauties nodrošināt investīcijas, kas nepieciešamas zaļās un digitālās pārkārtošanās īstenošanai.
Tas ir svarīgi, jo ārējā parāda samazināšanas temps ir viens no kritērijiem, kas nosaka, cik daudz valsts budžetā ir līdzekļu dažādiem tēriņiem. Jo lēnāk atdod parādu, jo vairāk šodien ir naudas.
Eiropas Parlamenta deputāts Ferbers uzskata: ir iespējams panākt kopsaucēju par parāda samazināšanas tempu
Vācu izcelsmes Eiropas Parlamenta deputāts no Eiropas Tautas partijas grupas Markuss Ferbers uzskata, ka parāda samazināšanas temps ir viens no retajiem jautājumiem, par kuru varētu panākt kopsaucēju.
“Es domāju, ka mēs varam runāt par uzlabojumiem tajā, kā tiek sasniegts 60% parāda slieksnis. Tagad dalībvalstīm būtu jāsasniedz šis slieksnis 20 gadu laikā. Bet tas tika izlemts pēc ekonomiskās krīzes un pirms Covid-19 pandēmijas. Bet, tā kā pandēmijas laikā visās dalībvalstīs parāds pieauga, ir skaidrs, ka šo slieksni nevarēs sasniegt iepriekš nospraustajā termiņā. Tā kā šeit mēs varam runāt par izmaiņām. Bet jautājums par 3% deficīta pārskatīšanu vai atsevišķu izdevumu pozīciju izslēgšanu no kopīgās ainas ir pilnībā nepieņemams,” norādīja Ferbers.
Idejas, kas deputātam Ferberam nešķiet pieņemamas, paredz izslēgt no budžeta deficīta rāmjiem, piemēram, ieguldījumus aizsardzībā, enerģētikā vai digitālajos projektos.
Aizsardzības finansējuma jautājums ir aktuāls arī mūsu valstij, jo valdība nesen nolēma pakāpeniski palielināt izdevumus šajā jomā līdz 2,5% no IKP.
Briseles ekonomiste: vienas valsts fiskālā politika var atstāt iespaidu uz visām pārējām valstīm
To, ka valstīm ir jāatrod līdzsvars starp taupību un investīcijām, uzsver arī Spānijas un Nīderlandes politiķi. To pašu jau ilgāku laiku saka arī Francijas un Itālijas vadība.
Līdzīgu nostāju atbalsta arī Briseles domnīcas “Bruegel” ekonomiste Marija Demercisa. Kaut gan pilnībā atteikties no tā dēvētajiem Māstrihtas kritērijiem arī nevajadzētu.
“Šie noteikumi tika ļoti pamatoti iestrādāti Māstrihtas līgumā. Valstis ir savstarpēji saistītas, un tādēļ vienas valsts fiskālā politika var atstāt iespaidu uz visām pārējām valstīm. Tā var būt gan laba, gan slikta ietekme, bet ar to ir jārēķinās,” komentēja Marija Demercisa.
Uz Eirozonas valstu diskusijām no malas raugās arī tās bloka valstis, kas nelieto eiro. Viena no tām ir Zviedrija. Šīs valsts premjerministre Magdalēna Andešsone, kaut arī sociāldemokrāte, nebūt nesteidz atbalstīt brīvāku tērēšanu.
“Es biju finanšu ministre septiņus gadus un varu jums pateikt, ka dažas valstis vienmēr atrod arvien jaunus iemeslus, kāpēc viņi negrib maksāt par saviem izdevumiem,” teica Andešsone.
Tomēr karš Ukrainā, inflācija un Covid-19 pandēmijas sekas ir radījušas diezgan labvēlīgu augsni, lai mīkstinātu stingros fiskālos noteikumus. Bet galvenā politiskā cīņa te vēl ir priekšā.
