Par to Latvijas Radio korespondenta Artjoma Konohova ekskluzīva saruna ar “Moneyval” komitejas priekšsēdētāju Danielu Telesklafu, kurš vienlaicīgi ir arī Lihtenšteinas Noziedzīgi iegūto līdzekļu apkarošanas dienesta vadītājs.
Artjoms Konohovs: Kas īsti ir šī komiteja, un kādēļ tās atzinums ir nozīmīgs Latvijai?
Daniels Telesklafs: Šie ieteikumi ir būtiski, jo tie rūp citām valstīm. Ļaujiet man to paskaidrot. Mēs dzīvojam pasaulē, kur finanšu pārskaitījumiem gandrīz nav šķēršļu. Dažu sekunžu laikā ir iespējams veikt finanšu pārskaitījumus pa visu pasauli, un tam nav robežu. Tādēļ dažas valstis ir satrauktas, ka tās var saņemt noziedzīgi iegūtu naudu, un vēlas no tā pasargāties. Teorētiski katra valsts var pati pārbaudīt pārējās 190 valstis, bet tas būtu sarežģīti. Tādēļ ir izveidotas tādas organizācijas kā “Moneyval”, kas veic šādas pārbaudes. Es to salīdzinātu ar automašīnu tehnisko apskati. Ja jūs esat izgājuši tehnisko apskati Latvijā, tad jūs varat droši braukt arī kaimiņvalstīs. Proti, mēs uzticamies viens otra pārbaužu sistēmām. Iedomājieties, ka jums būtu jāiziet tehniskā apskate katrā valstī, kur jūs dodaties. Tas būtu diezgan muļķīgi. Tādēļ mēs būtībā izsniedzam valstīm sertifikātu, kas ļauj tām būt savienotām ar citām valstīm. Tas nozīmē, - ja jūs nespējat nokārtot šo eksāmenu, jums tiks liegtas finanšu transakcijas ar pārējo pasauli. Un tas neapšaubāmi ir ļoti slikti ekonomikai.
Vai jūs varētu palīdzēt man saprast, ko tas praktiski nozīmē? Esmu jau runājis ar daudziem cilvēkiem, un neviens līdz galam man tā arī nav spējis paskaidrot, kas īsti var notikt. Kas notiek, ja kāda valsts saņem kritisku atzinumu un ieteikumus uzlabot vienu vai otru jomu? Vai citu valstu bankas sarauj saites ar šīs valsts bankām? Daudzas no komercbankām jau tāpat taču ir starptautiskas.
Pasaulē ir vērojams globāls fenomens, ko dēvē par risku mazināšanu. Tas ir cēlies no lielām starptautiskām bankām, it sevišķi, kad tiek veikti pārskaitījumi ASV dolāros. Kad bankas zina, ka ar kādu valsti ir problēmas, tās sāk prasīt no šīs valsts bankām, ar kurām tās sadarbojas, krietni vairāk informācijas par to klientiem. Un tas ievērojami sadārdzina pārskaitījumus. Bankai mūsdienās ir jāstrādā efektīvi, un neviens klients negribēs maksāt 50 eiro komisiju par 100 eiro pārskaitījumu. Tās ir pirmās sekas.
Dažas bankas ir arī pilnībā atteikušās no jebkādas sadarbības ar noteiktām valstīm, it sevišķi, ja tās ir mazas, jo šī sadarbība ir ļoti riskanta un nerada lielu peļņu.
Tādēļ mēs esam redzējuši – pagaidām gan tikai ārpus Eiropas, bet arī šeit tas var notikt, ja valstis nepietiekami nopietni uztvers šos jautājumus –, ka viena vai otra valsts tiek pilnībā izslēgta no starptautiskās finanšu sistēmas. Un, ja kāds investors vēlas ieguldīt naudu kādā valstī, teiksim, lai atvērtu tur rūpnīcu, tad iespēja brīvi veikt pārskaitījumus ir ļoti būtiska. Esmu dziļi pārliecināts, ka valstīm būs ļoti sarežģīti piesaistīt investorus, ja tās nespēs nodrošināt, ka tie var brīvi veikt starptautiskos pārskaitījumus.
Es zinu, ka mēs vēl nevaram runāt par topošo Latvijas ziņojumu, bet varbūt jūs varat pateikt dažus vārdus par pagātnes ziņojumiem. Kādēļ jūsu vadītā komiteja ilgstoši novēroja situāciju Latvijas banku sistēmā?
Vairums valstu saskaras ar problēmām tieslietu sistēmā, proti, ar pārkāpēju tiesāšanu. Dažreiz tā nav prioritāte, un tā vietā tiek mēģināts notvert tos noziedzniekus, kurus var notvert. Naudas atmazgāšana ir nedaudz abstraktāks noziegums. Tā nevienam neuzbrūk uz ielas. Bērniem nav jābaidās no naudas atmazgāšanas. Tādēļ vairākām valstīm tas rada grūtības. Tāpat uzraugiem daudzviet ir sarežģīti panākt, lai bankas ievērotu visas prasības. Dažreiz sodi ir pārāk zemi, un bankas no tiem nebaidās.
Ļoti bieži mūsu reģionā valstis saskaras arī ar grūtībām pienācīgi izvērtēt riskus, saprast, no kurienes patiešām nāk konkrētā nauda un kur tā dodas.
Kāda noziedzīga nauda var plūst caur bankas sistēmu. Lai to saprastu, ir nepieciešamas specifiskas zināšanas un prasmes. Jāsaka, ka valstu sistēmas ir visai līdzīgas. Tādēļ arī problēmas daudzviet ir līdzīgas. Mēs no savas puses novērtējam valstis pēc vairākiem parametriem un uzliekam par katru no tiem atzīmi. Tas ir tāpat, kā nolikt eksāmenu. Un, ja kāda valsts nesaņem pietiekami augstu atzīmi, tai būs jākārto eksāmens vēlreiz.
Tagad Latvijas valdība un finanšu uzraugi mēģina samazināt riskus, atsakoties no nerezidentu klientiem, it sevišķi no bijušās PSRS valstīm. Bet tajā pašā laikā daži baņķieri un finanšu jomas pārstāvji notiekošo dēvē par negodīgu konkurenci, jo šie klienti no Latvijas bankām dosies nevis uz Krieviju vai, teiksim, Kazahstānu, bet gan uz Šveici vai Lihtenšteinu, kur jūs pašreiz strādājat. Vai, jūsuprāt, konkurence starp dažādu valstu banku sistēmām ir godīga? Vai arī tomēr ir vieglāk uzbrukt kādam, kurš ir mazāks un vājāks?
Savas karjeras laikā esmu strādājis kādās 12 valstīs, un tās visas vieno vēlme parādīt ar pirkstu uz citiem. Un mums tas ir jāpārtrauc. Mēs, tāpat kā citas līdzīgas organizācijas, mēģinām novērtēt katru no mūsu 34 biedriem pēc vienādiem kritērijiem. Šī izvērtēšana ir publiska, valstis tai ir piekritušas un ir tajā piedalījušās. Mēs arī izmantojam vispārēji atzītus standartus. Protams, ja jūsu automašīna ir vienīgā, kas nav izgājusi tehnisko apskati, jums varētu likties, ka citiem arī bija jāliedz braukt. Bet mēs patiešām mēģinām būt pilnīgi objektīvi. Ja jūs paskatīsieties uz valstīm, pret kurām kādreiz ir izvirzītas pretenzijas, tad jūs redzēsiet, ka tās ir ļoti dažādas. Tās ir gan lielas, gan mazas. Tie ir gan finanšu centri, gan arī ne finanšu centri. Bet finanšu centriem, tostarp arī Latvijai, ir īpaša atbildība. Viņi parasti strādā ar ievērojamu ārvalstu klientu skaitu. Un,
ja kāds dzīvo tālu un nāk ar lielu naudu, riskus izvērtēt vienmēr ir grūtāk. Tas ir tikai loģiski. Bet tas nav nekas neiespējams, to var izdarīt. Vienkārši jums tajā ir jāiegulda vairāk.
Tieši to mēs arī vēlamies redzēt no valstīm. Proti, vai tās uzraugi un privātās struktūras apzinās riskus un radījuši sistēmu, kas spēj tos samazināt. Šādā ziņā visas valstis tiek izvērtētas vienādi. Un katra valsts baidās no šiem eksāmeniem, kas tikai apliecina, ka neviens nevar justies neaizskarams.
