Minimālās algas šogad ES un arī Apvienotajā Karalistē ir pieaugušas. Vairāk nekā 5% minimālās algas pieaugumu gada laikā piedzīvojušas Slovēnija, Polija, Slovākija, Bulgārija, Lietuva un arī Latvija. No 1% līdz 5% minimālā alga pieauga pārsvarā "vecajās" ES valstīs, piemēram, Vācijā, Nīderlandē, Francijā, kā arī tādās valstīs kā Horvātija, Rumānija un Čehija. Minimālā alga līdz 5% pieauga arī Lielbritānijā. Savukārt Beļģijā, Spānijā, Grieķijā un Igaunijā minimālās algas likmes ir iesaldētas.
Vislielākā minimālā mēnešalga ES pašlaik ir Luksemburgā – 2202 eiro mēnesī, kam seko Īrija, Nīderlande, Beļģija un Vācija. Latvijā minimālās algas kāpums bijis visstraujākais – 16,3%, vislēnākais – Francijā un Īrijā – 1%.
Pandēmija ir palēninājusi spēcīgu minimālās algas pieauguma un minimālās algas konverģences procesu visās dalībvalstīs. Kaut arī 2021. gadā minimālās algas likmes pieauga lielākajā daļā valstu, kāpumu apjoms bija mazāks nekā pirms gada.
"Minimālā alga vienmēr iet kopā ar vidējo algu. Ja vidējā alga pieaug, tas nozīme, ka ir iespēja celt arī minimālo algu. Tas nozīmē, ka vidējā alga ceļas un arī produktivitāte ceļas. Un tāpēc valdība, kad ir iespēja, ceļ arī minimālo algu. Bet, ja produktivitāte nepieaug, kā tas ir pandēmijas laikā, un arī vidējā alga nepieaug, tad valdībai nav iespējas celt minimālo algu," skaidroja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas galvenais ekonomists Oļegs Krasnopjorovs.
Latvijā minimālā alga pašlaik ir 500 eiro mēnesī. Mazāka tā noteikta vien Bulgārijā – 332 eiro mēnesī, Ungārijā – 442 eiro mēnesī un Rumānijā – 458 eiro mēnesī. Tātad, lai gan minimālās algas apmēra kāpums Latvijai bijis straujš, joprojām esam ar vienu no zemākajām minimālajām algām Eiropā.
"Pilnīgi skaidrs, ka minimāla alga nav nekāda brīnumu nūjiņa, kas var uzreiz mazināt ienākumu nevienlīdzību, tuvināt Latvijas algas Rietumeiropas līmenim un piepildīt valsts budžetu. Tieši otrādi – ja minimālo algu ceļ par daudz, tas nodara vairāk kaitējuma nekā labuma," atzina Latvijas Bankas ekonomists.
Viņš skaidroja, ka minimālās algas kāpumam jābūt ne straujākam par vidējās algas un produktivitātes pieaugumu. Latvijā vidējā alga varētu turpināt augt katru gadu par 5%–7%, bet šī gada janvārī minimālā alga jau būtiski auga par 16%. Tagad esot nepieciešams vienu vai divus gadus nogaidīt, atstājot minimālo algu nemainīgu.
"Skaidrs, ka minimālajai algai jābūt ne lielākai kā viena puse no vidējās algas, bet vidējās algas līmenis, protams, ļoti atšķiras pašvaldībās un nozarēs.
Jo priekš Rīgas minimālā alga izskatās kā zemi ienākumi, un tāpēc cilvēkiem, kas tur dzīvo, šķiet, ka to var celt un celt. Bet dažām pašvaldībām Latvijas austrumos 500 eiro mēnesī ir liela nauda, un ne visi uzņēmumi to spēj samaksāt," klāstīja Krasnopjorovs.
Viņš salīdzināja Latviju un Luksemburgu – ES valsti ar vislielāko minimālo algu, norādot – ja arī Luksemburgā minimālā alga būtu 500 eiro, tas nekādu ietekmi uz valsti neatstātu. Savukārt, ja Latvijā minimālā alga būtu pāri 2000 eiro, cik uzņēmumi spētu šādu algu samaksāt, vaicāja ekonomists? Krasnopjorovs arī brīdināja – varētu šķist, ka minimālās algas celšana palīdzētu nodarbinātajiem ar zemiem ienākumiem, taču tas ne vienmēr tā būs. Jo, piemēram, ja uzņēmējs nespētu maksāt minimālo algu, darbinieki tiktu atlaisti un būtu grūti atrast jaunu darbavietu.
Komentējot Latvijas situāciju un minimālo algu apmēra atšķirības, Krasnopjorovs piesauca arī Igauniju un Lietuvu.
"Pie mums tā ir zemāka nekā Igaunijā un Lietuvā, un tāpēc liekas, ka varam to celt, bet, manuprāt, – nē. Jo Igaunijā minimālā alga tiešām ir nedaudz lielāka – 584 eiro, bet tur arī vidējā alga ir būtiski lielāka.
Savukārt Lietuvā minimālā alga 642 eiro nav salīdzināma atšķirīgas uzskaites dēļ, jo sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek ieskaitītas bruto algā, un 2019. gadā oficiālais atalgojums pieauga par 29%, taču reālā labklājība no tā nemainījās. Tādēļ ar Lietuvu minimālā alga vispār nav salīdzināma," atzina ekonomists.
Visbeidzot, ja runā par minimālās algas likmju atšķirībām dalībvalstīs, tad 2021. gadā šīs atšķirības samazinājās tikai nedaudz. Bet, ja skatās pēdējo desmitgadi, tad tās laikā dalībvalstis ir ļoti tuvinājušās likumā noteiktās minimālās algas likmēs. Un tas noticis divu iemeslu dēļ. No vienas puses, starp vecākajām dalībvalstīm, kurās ir visaugstākā minimālā alga, izaugsme ir bijusi neliela. No otras puses, ir panākts ievērojams progress to valstu vidū, kurām ir viszemākās minimālās algas un kuras attiecīgajā periodā tās ir vismaz divkāršojušas – to vidū arī Baltijas valstis.
