Labrīt

PILNĪGS SVIESTS. "Viņi balso tā" jeb manipulēšana ar vispārinājumiem

Labrīt

Vēlēšanu studija. Lauku attīstība. Studijā Agita Hauka

Skaitļi un fakti: Migrācija 12. Saeimas laikā

Migrācija Latvijā: Sagaidāmas cīņas ap darbinieku ievešanas jautājumu

Emigrācija un imigrācija tradicionāli ir ar dažādiem mītiem un sakāpinātām emocijām apvītas tēmas. Nākamajām valdībām emigrācijas lauciņā, visticamāk, ar lielām kaislībām vairs nevajadzētu saskarties, kāds aizbrauks, kāds no aizbraukušajiem atgriezīsies, bet, visticamāk, turpināsies sava veida „status quo” situācija. Taču imigrācijas jautājumā varētu uzbangot lielas kaislības. Turklāt nevis tādēļ, ka mūs grasītos pārpludināt Tuvo Austrumu vai Āfrikas bēgļi, bet tādēļ, ka Latvijas uzņēmēji arvien uzstājīgāk saka: mums trūkst darbinieku!

No sākuma par emigrāciju. Diemžēl precīzu no Latvijas aizbraukušo cilvēku skaitu nav iespējams pateikt, jo Eiropas Savienībā (ES) ir brīvs darba tirgus. Attiecīgi, dodoties strādāt uz kādu no Eiropas bloka valstīm vai atgriežoties tepat Latvijā, nevienam nav jāatskaitās un dati par darbaspēka plūsmām ES ir visai aptuveni. Tomēr pētnieku aplēses visbiežāk svārstās ap 250 tūkstošiem cilvēku vai vairāk. Tostarp tagadējās Saeimas „valdīšanas” laikā no 2014. līdz 2017.gadam tie ir nepilni 80 tūkstoši cilvēku. Nepilni 40 tūkstoši cilvēku Latvijā ir iebraukuši, tādēļ ilgtermiņa migrācijas negatīvais saldo ir ap 40 tūkstošiem cilvēku.

Tāda pati vai līdzīga situācija gan ir ļoti daudzās tā saucamajās jaunajās ES dalībvalstīs.

 

 

 

Visas valdības, tostarp divas 12.Saeimas laikā izveidotās, šajā jautājumā ir arī kaut ko mēģinājušas darīt. Ir veidoti gan reemigrācijas plāni, gan domāts, kā uzturēt saikni ar aizbraukušajiem Latvijas pilsoņiem dažādu kultūras un izglītības pasākumu veidā. Jāatzīst, ka

lielākā daļa no „mājās saukšanas” pasākumiem drīzāk bija veidoti kā sava veida nomierināšanas zāles gan palicējiem, gan aizbraukušajiem.

Tā teikt, lai parādītu, ka valsts domā un valstij nav vienalga. Attiecīgi bija arī rezultāti – dažādos pasākumos amatpersonas varēja atskaitīties, cik daudz koncepciju un plānu ir saveidots, bet no Latvijas aizbraukušie kā masveidā neatgriezās, tā neatgriezās.

Visiem ir skaidrs, ka pēdējam emigrācijas vilnim no Latvijas ir ekonomiska rakstura iemesli, kurus vēl pastiprināja krīze. Tādēļ arī atgriešanās motivācijai pamatā ir jābūt ekonomiskai – iespējai Latvijā atrast darbu par līdzvērtīgu atalgojumu tam, kāds ir tagadējās mītnes zemēs. Savukārt valsts pārvaldei būtu jāsāk apsvērt jautājumu, cik salīdzināmas ir sociālo nodrošinājumu sistēmas.

Laiks, kad arvien vairāk aizbraucēju atgriežas, gan varētu jau būt visai tuvu. Bankas „Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš komentārā par darba tirgu iepriekš norādīja, ka brīdī, kad vidējā darba samaksa pirms nodokļu nomaksas Latvijā pārsniegs psiholoģiski zīmīgo 1000 eiro slieksni, nopietni var sākt domāt par reemigrāciju. Statistika liecina, ka šīs brīdis ir pienācis šā gada otrajā ceturksnī.

Arī situācija darba tirgū ir labvēlīga.

Nodarbinātības valsts aģentūrā augusta beigās pusotrs tūkstotis darba devēju ir reģistrējuši vairāk nekā 23 tūkstošus brīvu vakanču. Tātad darbinieku trūkst.


Tomēr, visticamāk, par tūkstošos lēšamu aizbraucēju atgriešanos vēl ir pāragri runāt. Tādēļ jāpievēršas medaļas otrai pusei – imigrācijai. Par šo jautājumu, kas ir viena no „top” tēmām daudzviet Eiropā, Latvijai līdz šim galvu īpaši nav nācies lauzīt. Latvijā, salīdzinot ar kopējo Eiropas līmeni, ir zemāks atalgojums, tādēļ ES brīvais darba tirgus radīja iedzīvotāju aizplūšanu, nevis ieplūšanu. Bailes daudzus pārņēma, sākoties bēgļu krīzei. Taču drīz vien noskaidrojās, ka nekādi bēgļu tūkstoši pie mūsu durvīm nestāv un daudzi no tiem, kuri šeit tika nomitināti, drīzāk domā, kā ātrāk nokļūt pārtikušākās zemēs ar pievilcīgāku atbalsta sistēmu.

Taču miers šajā jautājumā visai drīz var tikt izjaukts. Arvien vairāk uzņēmēju sāk celt trauksmi par to, ka viņiem trūkst darbinieku. Savukārt valdībai, ja tā vēlas, lai Latvijas uzņēmumi turpina attīstīties, ražot vairāk un maksāt lielākus nodokļus jeb vienā vārdā – celt Latvijas ekonomiku -, šī problēma būs jārisina.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) dati liecina, ka termiņuzturēšanās atļauju skaits, kurš Latvijā tiek noformēts darba ņēmējiem, ar katru gadu pieaug.

Šā gada sākumā derīgas termiņuzturēšanās atļaujas bija gandrīz 12 tūkstošiem darbinieku un to ģimenes locekļu. Lielākais skaits nodarbināto ir no Ukrainas, Lietuvas, Krievijas, Bulgārijas un Baltkrievijas. Visvairāk viesstrādnieku ir nodarbināti sauszemes transporta pakalpojumu nozarē un ražošanā.

Līdz šim nopietnākais valdības solis darbaspēka pieejamības jautājumā ir februārī pieņemtie noteikumi, kuri paredz, ka ārvalstu darbaspēku uz vienkāršākiem nosacījumiem varēs piesaistīt 237 profesijās tādās jomās kā zinātne, fizika, ķīmija, matemātika, statistika, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, apstrādes rūpniecība, elektrotehnoloģijas, elektrotehnika, būvniecība, finanšu analīze, zvejas kuģu vadība, gaisa kuģu piloti un tehniskās apkopes personāls.

Taču jautājumā par plašāku darba tirgus atvēršanu vienkāršāku profesiju pārstāvjiem no trešajām jeb ES neietilpstošajām valstīm valdība līdz šim bijusi noraidoša. Taču nākamajai valdībai būs jārēķinās ar arvien pieaugošu uzņēmēju spiedienu.

No vienas puses, var saprast uzņēmējus. Viņi ir nonākuši spīlēs starp to, ka darbinieku trūkst un atalgojums aug, bet, no otras puses, tikpat strauji kā prasības pēc atalgojuma neizdodas palielināt produktivitāti. Tādēļ iespēja piesaistīt darbiniekus no zemēm, kur atalgojuma līmenis ir zemāks, dotu sava veida atelpu. Turklāt ļautu spiest uz leju kopējo algu līmeni. Savukārt, ja kādas krīzes vai vienkārši nesekmīga projekta rezultātā šie darbinieki būtu jāatlaiž, tā jau vairs nebūtu konkrētā uzņēmēja problēma.

Pieņemt (un atlaist) darbiniekus ir daudz vienkāršāk, nekā investēt līdzekļus jau esošo darbinieku vai bezdarbnieku pārkvalifikācijā vai rutīnas darba procesu automatizēšanā, lai darbinieku vietā „strādātu” roboti.

Iepretim uzņēmējiem ir valdība, kurai, plašāk atverot darba tirgu, būs jāsastopas ar sabiedrības neapmierinātību. Tāpat, ekonomikai no izaugsmes pārejot krituma fāzē (un šīs likumsakarības neviens nav atcēlis), tieši valstij būs jādomā, ko iesākt ar atlaistajiem viesstrādniekiem, kuriem joprojām būs uzturēšanās atļaujas.

Jautājums, kādēļ bezdarbam esot ap 8% (daudz mazāk nekā kādreiz, bet joprojām vērā ņemams skaitlis) mums ir nepieciešams darbinieku „imports”, ir visnotaļ pamatots. Taču tad arī valdībai ir krietni nopietnāk jāpieķeras jautājumam par darbinieku pārkvalifikācijas un mobilitātes pasākumiem. Arī palīdzēt „spiest uz leju” darba algas valdībai nav nekāda iemesla, jo lielāks atalgojuma līmenis palīdz risināt to pašu emigrācijas jautājumu un dod arī lielākus ieņēmumus budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālo maksājumu veidā.

Tādēļ sagaidāms, ka imigrācijas jautājumā vēl būs daudz cīņu.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti