Latvija ir ceturtā mežainākā valsts Eiropā, mūsu teritorijā mežs aizņem 52%. Latgalē šī aina nedaudz citādāka, un te ir arī sava specifika, stāsta Dienvidlatgales virsmežniecības virsmežzinis Vilmārs Skutels:
“Latgales reģions ne 30. gados, ne padomju gados nav bijis pārāk mežains, mūsu virsmežniecībā šis mežainums ir 34%. Taču mēs – Dienvidlatgale – izceļamies ar to, ka mums procentuāli ir ļoti daudz privāto mežu. Krāslavas, Dagdas apkaimē pat 80% ir privāto mežu. Un mežu ciršana tieši privātajos mežos ir diezgan intensīva.”
Vidēji gadā Latvijā nocērt 14 – 15 miljonus kubikmetru mežu. Tas ir pienesums ekonomikai, tomēr ne vienmēr tas nāk par labu pašiem mežiem, runājot par pēdējā laika tendencēm, atzīst Vilmārs Skutels.
“Uzpērk, pārpērk un pārdot. Droši vien tā paaudze, apzinīgie mežu īpašnieki, kuri 90. gadu sākumā atjaunoja savus mežus un tos taupīja, bija spēcīgi, taču tagad palikuši vecāki un vairs nevar saimniekot paši, tāpēc sāk savus mežu pārdot. Mēs redzam, ka tagad daudz cērt tieši caurmēra cirsmas, skujkoku. Mana doma, ka tagad sācies tāds otrais pārdošanas vilnis,” saka Skutels.
Mežus apsaimniekot - turklāt vēl pareizi - nav viegli, un tā ir arī daļa no Latvijas lauku kultūrvides, tāpēc arī jārāda šie labie piemēri Latvijā, tā par konkursu „Sakoptākais mežs” saka tā rīkotāji - Latvijas Meža īpašnieku biedrībā.
“Noteikti jārāda arī citiem mežu saimniekiem labi mežu apsaimniekošanas prakses piemēri.
Ir ļoti liela starpība, vai mežu īpašnieki savus mežus kopj vai nekopj, tā atšķirība varbūt koksnes krājā pat divas un vairāk reizes.
Un tas ir jautājums, cik mēs lietderīgi izmantojam savu galveno resursu - mežus. Organizējot šo konkursu, apmeklējot tā dalībniekus, mēs iepazīstamies gan ar viņu veikumu, gan parādām citiem mežu īpašniekiem labās apsaimniekošanas prakses piemērus - kā meži tiek atjaunoti, stādīti, iekopti, ierīkoti mežā infrastruktūras objekti, lai pēc tam var gūt atziņas sava meža apsaimniekošanā,” stāsta biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.
Antonijs Kozlovskis vēl no saviem poļu senčiem mantojis vairākus mežu īpašumus Latgalē, kopumā pāri par 100 hektāriem. Daži, kā piemēram Preiļu novadā, ir ar lieguma statusu un unikāliem dabas retumiem, piemēram, simtgadīgiem ozoliem, izrāda saimnieks, kurš savu mūžu nostrādājis kā mežzinis un mežu iepazinis tieši pašmācības ceļā, arī tā kopšanas un atjaunošanas jomā.
“Te ir ļoti daudz senu un lielu ozolu, šim jau ap tūkstoš gadiem. Bet šī lielā liepa stādīta 1880.gadā.
Savus mežus es nepārdodu, tie man ir kā banka. Tagad tas sliktākais, ka cilvēki piekopj kailcirtes, taču mežu vajag kopt un veikt tīrīšanas darbus, īpaši jaunos mežos, un galvenais - ne pārāk retināt kokus,” uzsver Kozlovskis.
Koks ir jāredz un jājūt, kurš jācērt un kurš jāatstāj, izrādot gan egļu jaunaudzi, gan topošo liepu parku, stāsta pieredzējušais meža saimnieks. Mežā ir pietiekami daudz gan kaitēkļu, gan dabas kataklizmu, tāpēc, tikai to paredzot, var izaudzēt labu un vērtīgu koksni. Tāpat mežs nav teju ar grābekli jāizslauka, tajā augiem, putniem ir jāatstāj satrunējušie koki un zari, tā arī meža augsne kļūst bagātāka.
Vēl šī saimnieka mežā, kas izvietojies uz senam pilskalnam līdzīga kalna, ko apjož Jašas upīte, atrodas liels akmens, kurā iekalts 1300. gada skaitlis. Tātad jau tad te bijuši cilvēki, ir palicis kultūrvēsturiskais mantojums, un tas ir arī viens no meža saimnieka uzdevumiem - saglabāt šīs vērtības un rādīt citiem, kaut vai ierīkojot pastaigu takas.
Protams, ne jau konkursu dēļ šis saimnieks izkopj un atjauno savu mežu, tomēr, kā vairums viedo meža saimnieku, ar savu darbu un pieredzi ir labs paraugs citiem, kas arī sekmē Latvijas bagātības - mežu - vērtību.
