ĪSUMĀ:
- Būvnieki rēķinās ar izmaksu kāpumu, taču pēdējā laikā lēciens ir ļoti straujš.
- Metāla cenas šogad augušas jau par 30%.
- Valsts iepirkumos cenas fiksētas – izmaksu kāpumu sedz būvnieki.
- Būvnieks: Pašlaik spiedienu rada arī vairāki lielie objekti, ko būvē vienlaikus.
- Līgumi, kuros ir iekļauta cenas indeksācija, ir retums.
- VNĪ: Uzņemties cenu izmaiņas riskus neplānojam.
Vairāki lielie objekti vienlaikus – spiediens uz inflāciju
“Būvnieki labi zina, ka katru gadu cenas nedaudz ceļas. Neviens būvmateriāls lētāks nekļūst, bet šogad pēdējā laikā ir tādi cenu kāpumi, pīķi, kas līdz šim nu tiešām nav bijuši. Piemēram, pēdējā laikā metāla sadārdzinājums ir 15%–20% apmēram. Alumīnija konstrukcijām vispār pēdējos sešos mēnešos ir 26% sadārdzinājums,” esošo cenu kāpuma situāciju raksturoja „Skonto Būve” valdes loceklis Juris Pētersons.
Viņš teica, ka būvniecības izmaksu pieaugumu būvnieki skaudri izjūt valsts un pašvaldību pasūtītajos objektos.
„Es varu atbildēt, ka maksā tikai būvnieks, jo šādos līgumos valsts un pašvaldības cenšas (un tām tas izdodas) absolūti visu atbildību pārlikt tikai uz būvnieku, atzina Pētersons.
“Un pat tādi starptautiski līgumi kā tā saucamie FIDIC līgumi, kas ir ļoti taisnīgi līgumi, jo ir simetriski, tajos ir atbildība gan no būvnieka, gan no pasūtītāja. Tad pasūtītājs pasaka, ka tas ir FIDIC līgums, bet mēs pilnībā esam izsvītrojuši pasūtītāja atbildību par visu. Par projekta kļūdām un visu citu atbild būvnieks. Jūs taču varat nepiedalīties, varat neslēgt līgumus. Un vienmēr atradīsies kāds, kurš būs gatavs lēkt tai bedrē iekšā, nedomājot, kā tiks no tās ārā,” stāstīja Pēterosns.
Arī “Velves” valdes priekšsēdētājs Kaspars Rokens akcentēja metāla cenas pieaugumu, kas augšup traukusies kopš decembra līdz pat 30%.
Tā reizi pa reizei notiek, bet negatīvi ir tas, ka cenas nekad nenokrīt atpakaļ līdz tam līmenim, no kura cenas cēlās.
“Varbūt jāņem vērā arī tas, ka vienlaicīgi ir trīs, četri liela apjoma pasūtījumi Rīgā, kurus dažādās stadijās būvē. Biroja ēkas, Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija, Rīgas lidostas “Rail Baltica” stacija dzelzceļam, Rīgas Stradiņa slimnīca, Bērnu slimnīcas korpuss. Faktiski ir vēl viens papildu spiedies uz to, ka ir nepieciešami liela apjoma materiāli – dzelzs un betons, kā arī darbaspēks. Tas arī rada inflāciju uz resursu pietiekamību,” skaidroja Rokens.
Pārāk zemas cenas – augsts risks
Viņš stāstīja, ka valsts un pašvaldību iepirkumu konkursu ir samērā maz un tajos piedalās ļoti liels pretendentu skaits. Ir tādi uzņēmumi, kas rēķina, lai konkrētais objekts nodrošinātu arī peļņas atdevi. Tie pie valsts un pašvaldību pasūtījumiem netiek.
“Un tad ir tā daļa, kas agresīvi piedalās konkursos ar ļoti, ļoti zemām cenām. Varētu domāt, ka tie ir nepārdomāti riski. Tā nav ilgtspējīga pieeja nekādā veidā. Nedz pašam darba izpildītājam ir perspektīva attīstīties un uzkrāt līdzekļus turpmākam darbam. Arī pasūtītājs riskē ar šo zemāko cenu apstākļos, kur materiālu cenas ir mainīgas, piegāžu ķēdes nav simtprocentīgi drošas, un paredzams, ka būvobjekts varētu kavēties izpildē un netiktu uzbūvēts tādā kvalitātē, kā tam ir jābūt. Zīmīgs piemērs ir Daugavas stadiona hokeja halles būvniecība. Tur būvnieks tiešā veidā ir saskāries ar izaicinājumiem,” minēja Rokens.
Viņš gan atzina, ka „Velvei” paveicies un cenu kāpums nav jāsedz no sava maka.
“Mums ir veicies, ka līgumi valsts un pašvaldību pasūtījumos ir noslēgti pērn, vēl pirms cenu pieauguma un konkurences saspīlējuma.
Mēs esam arī paspējuši noslēgt līgumus ar piegādātājiem, šādā veidā nofiksējot cenas uz nākotni. Esam paspējuši ielēkt pēdējā vilcienā,” sacīja Rokens.
Līgumi ar cenu indeksāciju ir retums
Mainīt līguma noteikumus pasūtījuma izpildīšanas laikā nav iespējams, un līgumi, kuros ir iekļauta cenas indeksācija, ir retums. Lielākais un zīmīgākais piemērs ir Latvijas Nacionālā bibliotēka.
„Interesanti būs pavērot, kā uzņēmējiem veicas Rīgas lidostas “Rail Baltica” dzelzceļa stacijas izbūvē, kur pērn vajadzēja pieciem gadiem nofiksēt cenu visam būvniecības procesam. Tas bez izmaksu indeksācijas nav iespējams,” uzskata Rokens.
“Līdzšinējā prakse Latvijā valsts un pašvaldību iepirkumiem ar ļoti retiem izņēmumiem neparedz līguma cenu pārskatīšanu pēc līguma noslēgšanas,” viņš piebilda.
AS „LNK Industries” valdes loceklis Kaspars Ratkevičs uzsvēra – ja būvnieks slēdz ilgtermiņa līgumu, tad ir jārēķinās, ka izmaksu pieaugumu pasūtītājs nekompensēs – sadārdzinājums ir tikai un vienīgi būvnieka risks.
“Par spīti tam, ka Latvijā ir arī pieredze ar FIDIC līgumu izmantošanu, kur standartā tiek paredzēta cenu indeksācija, Latvijā pasūtītāji aktīvi izvairās no šī instrumenta. Līdz ar to cenu pieauguma risks gulstas tikai un vienīgi uz būvnieka pleciem,” atzina Ratkevičs.
Arī Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Normunds Grinbergs uzsvēra, ka šī problēma ir ļoti aktuāla un valsts un pašvaldību pasūtītajos objektos visbiežāk pasūtītājs cenšas norobežoties no izmaksu svārstībām. Būvniekam jāspēj prognozēt būvniecības materiālu cenu svārstības vairākus mēnešus uz priekšu.
“Tie ir riski, ar kuriem būvniekiem jādzīvo visu laiku. Tad ir divi scenāriji – vieni, kas šos riskus ievēro un ar šīm cenām spēj uzvarēt. Tad ir būvnieki, kas šos riskus neievērtē. Cena ir par zemu, tuvu dempingam, un par šo cenu uzbūvēt nevar. Tad ir visi mēģinājumi tomēr mēģināt uzbūvēt. Tad sastopamies, ka kvalitāte ir lejā. Zinām arī daudzus gadījumus, ka būvnieki lauž līgumu, jo saprot, ka par to cenu uzbūvēt nav iespējams,” stāstīja Grinbergs.
Tiesa, pagaidām reālo ainu par to, cik daudz līgumu ir lauzti, apjaust nav iespējams, jo līguma reģistru iecerēts izveidot apmēram pēc gada.
Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītājs Gints Miķelsons stāstīja, ka “valstī ir apmēram 500 publiskie pasūtītāji, un katram ir sava pieeja. Svarīgi būtu, ja viņi spēti korektāk prognozēt savu budžetu, precīzāk saprastu sava objekta kvadrātmetrus un vidējās cenas, un viņi paši tās cenas indeksētu. Kaut vai balstoties uz šo Ekonomikas ministrijas pētījumu, kur izmaksas ir prognozētas trīs gadu perspektīvā. Ja pasūtītāji to izmantotu, tad jau būtu labāk. Tad budžeta cenas, ar kurām tie sludina iepirkumu konkursus, būtu korektākas.”
„Valsts nekustamo īpašumu” pārstāvis Renārs Griškevics savukārt sacīja, ka “izejam no tā, kas ir drošāk mums kā pasūtītājam un valstij kopumā”, un tas nozīmē fiksēt konkrēto projektu par konkrēto summu.
„Un uzliekam šos riskus iecenot jau būvniekam, lai no valsts budžeta plānošanas var paredzēt izdevumus turpmākajiem gadiem.
Vai mēs gribam un vēlamies šo risku uzņemties kā pasūtītājs? Es teikšu, ka nē,” atzina Griškevičs.
Un to pārredzamā nākotnē nav plānots izskatīt.
