«Mazvieķu» pakalnos gana aitas un katlā vāra slaveno Piebalgas jēra zupu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Jaunpieblagas novada „Mazvieķu” saimniecībā, kas savu nišu atradusi aitkopībā, nesūdzas ne par to, kur likt aitas vilnu, ne arī tās pielietojumu. Turklāt saimniecībā brīvā dabā var nobaudīt arī „Mērnieku laiku” slaveno Piebalgas jēra zupu. 

Iebraucot „Mazvieķu” sētā, paveras Piebalgai visraksturīgākā ainava: pakalns pie pakalna un tajos, protams, ganās aitas. Saimnieks Gunārs Ciekurznis iepazīstinot stāsta, ka šai vietai ir arī sava vēsture - te bijis Vieķu pilskalns.

Pilsētniekam te tikai atliek jūsmot par gleznaino Piebalgas ainavu, bet lauciniekam nākas palauzīt galvu, kā šajos pakalnos saimniekot. Tāpat sākumā bija arī „Mazvieķu” saimniekiem, izmēģinot gan upeņu, gan dārzeņu biznesu: „Bija tas upeņu bums, kad piedāvāja upeņu laukus stādīt. Es arī iekritu uz to piedāvājumu. Pirmajā rudenī četrus hektārus iestādīju, be pienāca tas ogu novākšanas laiks, un līdz tam jau viss bija paputējis un nekas nenotika. Un līdz ar to tas upeņu bizness beidzās, lāga neiesācies. Un tad bija dārzeņu bizness, 5-6 hektāri dārzeņu. Divus gadus it kā normāli varēja atdot pārpircējam, trešajā gadā jau vairs nevajadzēja, atbrauca no Strenču mežniecības, savāca visu un aizveda meža dzīvniekiem.”

Bet tā kā zeme ir un tā prasa apkopšanu, tad iegādātas aitas. Un tad arī saprasts, ka šī var būt niša, kurā saimniekot. „Piebalgas pakalnos ar labību nenodarbosies, liellopi vēl varētu būt. Bet aitkopībai ideāla vieta - tos pakalnus var noganīt, līdzenumus nopļauj, aiziet sienā,” teic Ciekurznis.

Bet tagad klāt nācis arī tūrisms - Vidzemes apceļotājiem te ir iespējams nobaudīt „Mērnieku laiku” jēru zupu. Attiecīgajā filmā tā ir viena no kolorītākajām epizodēm, kurā zupas ēšanā tiekas slātavieši un čangalieši. Arī ciemojoties „Mazvieķos”,  pagalmā kūp zupas katls un saimniece Laima Ciekurzne, neatklājo gluži visus knifus, iepazīstina ar recepti: „Pati tradicionālākā ir kāpostu zupa ar jēra gaļu, jaunmodīgās - ar tomātu kečupu, tomātu tur nav; bet Piebalgas vienmēr ir jērs ar kāpostu un burkānu.” Jāteic, šai zupai nejūt tik raksturīgo aitas gaļas piegaršu, kas daudziem liek būt skeptiskiem par šāda cienasta garšu.

Bet ar zupu vien „Mazvieķu” apskate nebeidzas. Saimnieks pagalmā uz gara galda salicis visu, kas te top no aitas vilnas un arī ādām – vestes, cimdi, siltas čības un vēl daudz citu darinājumu. „Visu, ko var iedomāties, to šujam. Tas notiek ziemā. Kad aitām jēri nāk, tad tās negulētās naktis, tie trīs mēneši... tad jau gulēšana jāaizmirst. Un tad pa starpu, pa nakti nodarbojamies ar darinājumiem,” stāsta saimniecībā.

Nereti aitkopības saimniecībās dzird sūkstāmies, ka nav kur likt aitu vilnu. „Mazvieķos” arī tai ir atrasts pielietojums: „Pa ziemas negulētām naktīm izdomāju tādu mazgājamo agregātu, diezgan jaudīgu. Mazgāju savu aitu vilnu un iepērku arī no pārējiem audzētājiem un atdodu „Limbažu tīnei” uz pārstrādi. Un arī vilnu samainām pret dziju un mainām arī pret vilnas kārsumu. To saimniece liek spilvenos.”

 „Mazvieķos” atklāj, ka aitu audzēšana pašlaik ir perspektīva nozare. To veikalā var novērtēt arī pircējs, jo labu jēra gaļu nemaz tik viegli neatrast. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti