“Tā ir mana virtuve, šeit notiek vēl remontdarbi, tagad uz to pusi paplašinājums būs, šeit būs maizes ražotne,” savu nelielo maizes ceptuvi, kura šobrīd ar Eiropas fondu atbalstu tiek paplašināta, izbūvējot īsto ar malku kurināmo maizes cepli, izrāda Kārsavas novada Malnavas maiznīcas “Dzīles” saimniece Aina Barsukova, kura cep un piedāvā dažādus neparastus maizes veidus ar interesantām piedevām.
“Tā ir maize ar saulē kaltētiem tomātiem, ar svaigo baziliku un timiānu, kas ir uz olīveļļas. Tā ir viena no visiecienītākajām. Tagad rudenī cepšu maizi, kam ir rudzu milti, kviešu milti, dabīgais ieraugs, kanēlis un āboli. Saldskābā, rudzu ir visiem un dažādas viņas ir, un ar to tu nevari pārsteigt, jo tās ir pārāk daudz veikalā,” atklāj Aina, kas maizes cepšanā darbojas jau divus gadus un šo jomu atradusi intuitīvi - meklējot, kā sevi realizēt lauku vidē. Aina arī atzīst, ka ceptuve atrodas gana patālu no noieta tirgus, tomēr viņa nākotnē skatās ar cerību. Un tieši amatnieku tirgi, gadatirgi ir šādu mazo maizes cepēju galvenā noieta tirgus vieta.
Arī SIA “Cīši gords” valdes locekle Vija Kudiņa atzīst, ka maizes cepšana šādos nelielos apjomos ir rentabla, vienīgi apvienojot to ar tūrisma aktivitātēm: „Teiksim tā, maize man ir drīzāk kā ēsma, uz kā uzķeras tūristi, jo es jau nemaz tik daudz necepu maizes. Lielie uzņēmumi arī ir sapratuši, ka es neesmu viņiem konkurents, es tikai varu viņiem palīdzēt, reklamēju maizīti. Bet vislabāk ir tad, kad cilvēks atnāk, sajūt maizes garšu, smaržu, viņš nodegustē, var nopirkt.”
Vija Kudiņa maizi cep jau vairāk nekā desmit gadus, plašākā apkārtnē pazīstama arī ar Aglonas maizes muzeju, kurš ir viens no šīs puses apmeklētākajiem tūrisma objektiem. Muzejā tiek piedāvāts interesants saimnieces stāsts par maizi, iespēja nobaudīt latgaliešu ēdienus, nopirkt maizi līdzņemšanai blakus esošajā veikaliņā. Tomēr Vija arī atzīst, ka maizes cepšana šādos nelielos apjomos ir uzskatāms tikai par sava veida tūrisma biznesu: “Ja ceptu tikai maizi, sen jau būtu aizgājusi pa burbuli, bet pašlaik mums šī sezona tūrisma bija ļoti laba, es pat teiktu tā kā pirmskrīzes laikā atgriežas.”
Tomēr Vija ir nobažījusies par tā sauktajiem šī biznesa klusajiem ziemas mēnešiem, tūristu mazāk un arī izbraukuma tirdzniecība sarūk. Viņa arī paredz, ka cilvēku pirktspēju vismaz psiholoģiski varētu sākotnēji ietekmēt eiro ieviešana.
“Piemēram, vakar sēdēju, cenas liku savā veikalā jau uz maizītes, nu, ir starpība vai tas kukulītis piecdesmit, septiņdesmit santīmus maksā vai tagad jau pusotra lata, cilvēkam prāts kā strādā – tagad pusotra, bet bija tikai septiņdesmit.” Tomēr Vija atzīst, ka maizi cilvēki pērkot un esot arī pastāvīgie klienti: “Nu, protams lielākoties mēs te uz vietas tirgojam. Pa vasaru aiziet ļoti daudz, gadās, ka viena veida maizes arī pieci simti izcepam.”
Visvairāk pērkot tos maizes veidus, pie kuriem pircējs jau pieradis. “Mēs esam mēģinājuši arī kaut ko citu pamēģināt, bet kaut kā cilvēks pierod un tā maizīte aiziet. Rudzu plaucētā, Jumīša rudzu maize, tad mums Māras maize ļoti labi iet, lielāki kukulīši, pamatā rudzu rupjie milti,” stāsta Vija.
Kā atzīst Vija, lielo ķēžu veikalos mazajiem maizes cepējiem grūti iespraukties, jo tur tiek pieprasīts liels apjoms. Un tādējādi tiekot zaudēts arī ar rokām ceptās maizes īpašais šarms. “Tā jau būs bezpersoniska maize, tad man jāpārkārto visa ražošana. Mēs tagad katru kukulīti noglaudām. Sākas jau ar to, ka mums nav nekādu datoru, nekāda tāda aprīkojuma, kā lieljaudas. Bet pie mums viss ir roku darbs, izņemot mīcīšanu. Un cilvēks to arī jūt, un tā ir maizes pievienotā vērtība.”
Tomēr grūtības pastāv. “Nesen kaut kur redzēju, anekdote zīmētā bija – stāv baigie milzeņi un viens tāds maziņš, maziņš, apakšā viņam rakstīts “alga”, blakus “nodokļi”, blakus “elektrība” - baigie milzeņi, nu tā mūsu valstī ir. Nu spiež, spiež to ražotāju, spiež uz ceļiem,” atzīst Vija.
Ne vien lielais mazo uzņēmumu nodokļu slogs, bet arī birokrātija, kā arī citkārt valsts un pašvaldības iestāžu darbinieku neieinteresētībā diemžēl ir bremzējošie faktori lauku maizes cepēju biznesā.
