Mājražotāju ceļš uz lielveikalu – atrakstīšanās labirinti, lielā skepse un līdz pat 50% uzcenojums

“Šokolodītes” ir reāls konditorejas izstrādājums, kas līdz šim plašākai publikai nav bijis zināms, jo līdz lielveikalu plauktiem nav nonācis. Tas ražots Latvijā, Kandavas novadā, un tā ražotājām, kas šajā operācijā paliks anonīmas, nav bijušas ambīcijas to pārdot lielos apjomos.  “Šokolodīšu” recepte mantota ģimenē, tagad tās top divas reizes gadā – uz Ziemassvētkiem un uz Lieldienām un galvenokārt tiek dāvinātas vai pārdotas tikai draugiem, kā arī izplatītas nelielos veikaliņos.  

Bet aptuveni mēnesi ilgušās operācijas laikā raidījuma aģentes mēģināja piedāvāt šo produkciju pazīstamākajām Latvijas lielveikalu ķēdēm.

“Šokolodītes” pamatā ir kakao, sviesta, marmelādes un cepumu masa, kurai pievieno īpašas garšvielas un no kurām izveido lodītes formu. To konsistence ir pacieta, tās sakārto kartona kastītē un to aptin ar caurspīdīgu plēvi. Cena par vienu iepakojumu, kurā ir desmit lodītes, noteikta trīs eiro apmērā, kas ietver gan pašizmaksu, gan roku darbu, gan transporta izmaksas, ar ko produktu nogādāt līdz veikalam, kā arī nelielu ražotāja peļņu. Produkcijas derīguma termiņš ir viens mēnesis, un uzglabāšanas apstākļi - istabas temperatūrā, bet, protams, labāk būtu to turēt vēsākā vietā līdz +15 grādiem. 

„Stockmann” laipni skeptisks

Lielveikalā „Stockmann” mājražotājām vispirms ieteica atsūtīt elektronisko vēstuli ar informāciju par produkciju, un iepirkumu nodaļas vadītājs Igors Kalcenavs jau nākamajā dienā atbildēja un piedāvāja tikties klātienē.

Sākums bija cerīgs, taču, apskatot produkciju, viņš atzina, ka viņam īsti nepatīk iepakojums – tas ātri nobružāšoties un arī dizainu vajagot citu. Turklāt viņš jau zina, ka tāpat nepirkšot.

„Man pat grūti jums piedāvāt. Man vienkārši būs žēl, ka es saku – desmit es paņemšu un paies tās trīs nedēļas, un tad es jums pateikšu, ka jāņem atpakaļ. Viens, ka viņas būs nobružātas, otrs, ka [derīguma] termiņš tuvojas...” sprieda „ Stockmann”  pārstāvis.

„TOP” ar atbildi nesteidzas, uzcenojums – 40%

„TOP” veikalu ķēdē arī aicināja rakstīt e-pastu menedžerei Baibai Babulei, kas ir saldumu kategorijas vadītāja.  Pēc desmit dienām, nesaņemot nekādu atbildi, raidījuma pārstāvji sazvanīja veikalu ķēdi un atkal saņēma uzaicinājumu sūtīt e-pastu.

Kad kopš pirmās vēstules pagāja jau mēnesis, komanda atkal interesējās par  piedāvājuma likteni, un šoreiz sazvanīja arī pašu menedžeri, kura pastāstīja, ka preču klāstu pārskata „atbilstoši kalendāram, kaut kas no saldumiem ir paredzēts maija beigās, tad es varētu pievērsties šim jūsu piedāvājumam un izskatīt”.

Bet „Šokolodīšu” izplatītājas pie viena apjautājās, ar kādu uzcenojumu  var rēķināties, ja prece nonāktu „TOP” veikalos, un noskaidroja, ka tie ir 40% plus pievienotās vērtības nodoklis. Rezultātā lodītes veikalos maksātu piecus eiro.

„Elvi” – pārdot kaut ko tādu ir ļoti grūti

Veikalu ķēde „ Elvi” nav pilnībā centralizēta, ir daudzi patstāvīgi veikali, kas izmanto „Elvi” zīmolu uz franšīzes pamata, un daļa produkcijas ir katra veikaliņa ziņā, daļu piegādā centralizēti.

Bet raidījuma sazvanītā „Elvi” menedžere  uzreiz atzina, ka produkcija „izklausās ļoti dārgi, un pārdošana, ja arī būtu, tad būtu ļoti minimāla”.

„Mēs esam tirgojuši visādas tur roku darbus, visādas šokolādes, un tādas un šitādas, ar visādām tur piedevām. Bet nu, reāli pārdot ir ļoti grūti Protams, varbūt jums ir..  Varbūt produktam viss būs kārtībā, un jums tie klienti būs, bet var būt arī otrādi,”  brīdināja menedžere.

Sarunas beigās viņa aicināja atsūtīt piedāvājumu un vēlāk varbūt pat varētu arī satikties, bet uz e-pasta vēstuli nekādas reakcijas nebija un vēlāk norādīto telefona numuru sazvanīt vairs neizdevās.

„Sky” – droši vien nav intereses

Veikali „ Sky” ar savām cenām orientējas uz turīgāko cilvēki slāni, un sortiments vismaz saldumu ziņā ir ļoti plašs.

 Arī šajā veikalu ķēdē „ Šokolodīšu” izplatītājus aicināja nosūtīt piedāvājumu elektroniski, un, lai gan saruna sākas ļoti laipni, nedēļas laikā uz e-pastu neviens neatbildēja.

Vēlreiz sazvanot „Sky” pārstāvjus, „Šokolodīšu” aģenti uzzināja, ka ar viņiem nesazinājās, jo, visticamāk, sortiments nākamajam mēnesim jau nokomplektēts, un pēc kāda laika var zvanīt atkārtoti. Bet kopš pirmās vēstules pagāja vairāk nekā mēnesis, un tad izrādās, ka atbildīgā darbiniece ir atvaļinājumā. 

Vēlreiz sazvanot „Sky”, nu jau bija saņemts mājiens, ka par produkciju „droši vien nav intereses”, „ja būtu interese, tad jau Inese būtu sazinājusies ar jums.  Tad nākamnedēļ varat traucēt..”

„Maxima” atbild krieviski, uzcenojums – 30%

Viena no lielākajām lielveikalu ķēdēm „Maksima”  arī aicināja sākt ar e-pastu un arī ar atbildi nesteidzās.

Pēc desmit dienu klusēšanas „Šokolodīšu”  pārstāvji sazvanīja atbildīgo personu – Innu Bondarenko, bet viņa nekādas „Šokolodītes”  neatceras, bet pēc atkārtotās e-pasta nosūtīšanas viņa atbild, ka produkcija ir cepums, nevis konfektes, tāpēc jāvēršas pie citas menedžeres – Jeļenas Kolosovas.

Arī viņa ar atbildi uz e-pastu nesteidzās. Atbilde pienāca pēc vairāk nekā nedēļas, turklāt tā bija rakstīta krieviski ar latīņu burtiem.  Menedžere paziņoja, ka „iepirkuma cena ir ļoti augsta. Mēs varētu izskatīt šī produkta iekļaušanu mūsu žurnālā „Gurmāns”, kas iznāk divas reizes gadā un kurā mēs rādām dārgus un ekskluzīvus produktus”.

Bet, ja ražotājs vēlas, lai viņa produkciju uzglabātu temperatūrā līdz 15 grādiem, to var nodrošināt ledusskapjos, un tad jau produkts pāriet citā kategorijā un par to atbild cita menedžere -  Inga Some, kurai komanda atkal nosūtīja  piedāvājumu un saņēma pretim aicinājumu aizpildīt smalku tabulu ar piegādes detaļām un cenu.

Sarunā ar Ingu Somi komanda mēģināja tomēr noskaidrot, kāds ir uzcenojums, bet neveiksmīgi. 

„Nu uzcenojumu gan mēs jums noteikti nestāstīsim. Saprotiet, jūsu cena ir, par kādu jūs pārdodat preci, mana cena ir tā, par kādu es viņu pārdošu veikalā. Tas ir tas, ko es lemju pati, un mūsu cenu politiku es nestāstu piegādātājiem. Pēc tam, kad mēs sarunāsim, tad, kad mēs ņemsim, pirksim, tad jūs paši redzēsiet, par kādu cenu tad mēs pārdodam,” paskaidroja menedžere.

Taču, lai tiktu ar savu produkciju „Maksimas” veikalos, ir vēl arī kāds cits ceļš -  mājražojumu stends „Saimes galds”, ko apsaimnieko vairāki kooperatīvi un kas ir trijos ķēdes veikalos. Par to gan neviena no „Maksima” menedžerēm, vairāk nekā mēneša laikā sūtot „ Šokolodīšu” izplatītājus no vienas pie otras, tā arī pat neieminējās.

„Saimes galda” pārstāvji laipnā telefonsarunā skaidro, ka var droši nākt ar savu preci, tā jāved pašiem, un galvenais, lai būtu svītrkods. Uzcenojumu nosaka „ Maksima”, un tie ir 30%. „Saeimas galdam”  kā kooperatīvam pienākas 11% uzcenojums, „un tad tur pieliek klāt, nu vidēji 20, nu, tad kopā jārēķinās ar kaut kādiem 30%” .

„Rimi” – iedrošina, bet uzcenojums 50%

Lielveikala „ Rimi” ķēdē „Šokolodīšu” ražotāji jau ar pašu pirmo telefona zvanu  tiek novirzīti uz zemnieku produkcijas stendu „Klēts”, kāds ir septiņos lielākajos „Rimi” veikalos un ko apsaimnieko firma „Rāmkalni”, kura arī pati ražo visādu produkciju.

Jau dažas dienas pēc piedāvājuma nosūtīšanas notika arī tikšanās ar „Klēts” pārstāvi pašā lielveikalā, un menedžere pat iedrošināja, ka noteikti vajag mēģināt un „Šokolodīšu”  produkts „Klēts” stendos ļoti iederētos.

„Uz Ziemassvētkiem pērk labi [šokolādi]. Jūnijs, jūlijs – tad ir šašliku laiks, vasara. Nu tad mēs tā kā piebremzējam. Šokolādes labāk uz augustu kaut kur sākt, septembri.  Bet patiesībā, kamēr tas produkts ieviešas.. tagad jau ir aprīlis. Tā arī būs līdz augustam,” sprieda „Klēts” pārstāve.

Uzcenojums šeit ir 50%, un vēl 21% valstij pievienotās vērtības nodoklis. Rezultātā „Šokolodītes” cena plauktā no trim eiro pārvērstos par 5,45 eiro - tuvu tam, lai divkāršotos.

Bet, iespēja ir, gribi - tirgo, negribi - netirgo.