Maģisku risinājumu eirozonas problēmām nav. Intervija ar ECB viceprezidentu

Eiro sasniedzis jauna pieaugušā vecumu, ja tā varētu teikt. Ir bijušas augšanas sāpes, it īpaši valsts parādu krīzes laikā. Kā jūs vērtējat noieto ceļu – vai mēs esam knapi izdzīvojuši, vai esam labā situācijā pašlaik?

Ir skaidrs, ka mums bijušas grūtības, taču, ja raugāmies atpakaļ, manuprāt, tomēr varam secināt, ka eiro ir ļoti nozīmīgs veiksmes stāsts. Turklāt, bez šaubām, eiro ir vissvarīgākais Eiropas integrācijas elements. Šeit nav runa tikai par ekonomiku vai finansēm, tas ir instruments integrācijai un sadarbībai. Un par spīti grūtībām, kā jūsu minētā parādu krīze, eiro ir nodrošinājis ekonomisko un finansiālo stabilitāti visai eirozonai. Tā pēc rezervēm ir otra svarīgākā valūta pasaulē, un mums ir inflācijas līmenis, kas ir skaidri zem diviem procentiem. Pat ja raugāmies uz pēdējo piecu gadu laikā pieņemtajiem pasākumiem, mūsu monetārā politika bijusi viens no dzinējiem ekonomiskajai atlabšanai, ko tagad pieredzam Eiropā.

Taču bija laiks, kad aktīvi tika runāts par iespēju, ka zaudēsim eirozonas dalībvalsti. Grieķija tikko pērn beidza pēdējās finansiālās palīdzības programmas. Vai varat teikt, ka pašlaik vietā ir visi mehānismi, lai novērstu šādu krīzi vienā no dalībvalstīm, kas var pārnesties arī uz eirozonu kopumā?

Eirozonas teritoriālā vienotība ir ļoti būtisks jautājums. Eiro ir projekts, kuram var pievienoties, taču aiziet ir daudz grūtāk. Un šajā ziņā es teiktu, ka esam cīnījušies ar dažādām grūtībām pēdējos desmit gadus, ieviešot reformas – mēs radījām Eiropas stabilitātes mehānismu, esam sākuši banku savienības projektu. Tā kā esam ieguvuši vairākus jaunus instrumentus, lai stātos pretī problēmām.

Esam daudz gatavāki stāties pretī jaunai krīzei, lai gan vēl ir arī dažādi caurumi aizsardzībā, kas jāaizpilda.

Viens no šiem caurumiem, ja raugāmies uz eirozonu un Eiropas Savienību kopumā, ir fakts, ka valstis, kas ir finansiāli ļoti stabilas, joprojām atsakās spert nepieciešamos soļus, lai izpildītu to, uz ko viņi parakstījušies, proti, ieviestu eiro. Piemēram, Zviedrija vai Polija.

Jā, bet tajā pašā laikā daudzas citas ir pievienojušās, un Latvija ir labs piemērs. Tagad jūs svinat savu piekto jubileju kopš pievienošanās. Un eiro vienmēr būs Eiropas Savienības valūta. Šajā ziņā esmu pilnībā pārliecināts, ka tas ir laika jautājums. Izņemot Apvienoto Karalisti, kas diemžēl pamet Eiropas Savienību, un izņemot Dāniju, pārējās valstis agrāk vai vēlāk tomēr pievienosies.

Vai jums ir prātā kādi termiņi?

Nē, nosaukt termiņus pašlaik ir ļoti grūti.

Taču esmu pilnībā pārliecināts, ka eiro valūtai progresējot, ar laiku arvien vairāk valstis pievienosies eirozonai.

Piemēram, pašlaik ir Bulgārijas jautājums. Un es gaidu, ka arī citas valstis strauji pieteiksies, lai pievienotos eiro. Ja raugāmies uz socioloģiskām aptaujām, tās ir skaidras – 75% eirozonas dalībvalstu iedzīvotāji atbalsta vienotu valūtu.

Ja raugāmies uz kopējo politisko klimatu Eiropā, vai tiešām domājat, ka vēl ciešāka integrācija ir pareizais solis, ņemot vērā dažāda veida pretreakciju – nacionālistiska rakstura, populistiska un cita veida?

Nevar noliegt, ka esam pieredzējuši vairāk populismu pēdējos gados. Tomēr domāju, ka pareizā atbilde ir turpināt integrācijas procesus. Eiropas problēmām nav vieglu risinājumu, taču es domāju, ka eiro skaidri liecina, ka ir ceļš uz priekšu. Un es domāju, ka mēs varam stāties pretī šīm grūtībām kopā. Un šeit nebūs pietiekami ar nacionālistiskiem un iekšpolitiskiem risinājumiem. Labāk to darīt kopā.

Taču, ja ņemam vienu valsti par piemēru – Itāliju. Tās jaunā valdība ar pirkstu rāda uz šīm tehnokrātiskajām Eiropas Savienības institūcijām, ieskaitot Eiropas Centrālo banku, sakot, ka tā nav mūsu nākotne. Tā nevaram turpināt. Un tā ir trešā lielākā eirozonas ekonomika. Kāda ir jūsu atbilde šim noskaņojumam, kas tik tiešām, šķiet, tikai pieaug, nevis mazinās?

Es negribētu komentēt par konkrētu valsti. Taču, pat raugoties uz socioloģiskām aptaujām Itālijā, svarīgs iedzīvotāju vairākums atbalsta eiro. Un mēs esam redzējuši, kā Itālijas valdība tomēr spēja panākt vienošanos ar Eiropas Komisiju, un tas ir pozitīvi. Un pēc šī lēmuma finansiālā spriedze Itālijā ir mazinājusies. Un tā, manuprāt, ir zīme, ka ceļš uz priekšu ir iespējams. Mana sajūta ir tāda, ka

mums ir ļoti skaidri jāizskaidro Eiropas iedzīvotājiem, ka nav maģisku risinājumu sarežģītām problēmām

un ka vienīgais ceļš uz priekšu ir turpināt integrācijas procesus Eiropas līmenī, un tas būs labākais risinājums Eiropas cilvēku dzīves labklājībai.