LSM intervija. Jānis Platais: Mēs neiztiksim bez budžeta konsolidācijas

Jau maija beigās politiķi plāno sākt sarunas par nākamā - 2016.gada valsts budžeta prioritātēm un naudas sadali. Sarunas solās būt visai karstas, jo izvairīties no nodokļu palielināšanas nepieciešamības būs ļoti grūti un jau tagad atsevišķu ministriju pieprasījumi nākamā gada budžetā mērāmi simtos miljonu eiro. Kā intervijā LSM.lv norādīja Fiskālas disciplīnas padomes (FDP) priekšsēdētājs Jānis Platais, visdrīzāk vajadzēs atkal atgriezties pie krīzes laika vārdu savienojuma – budžeta konsolidācija - lietošanas.
 

Nepatīkami lēmumi tiek atlikti

Fiskālās disciplīnas padome

  • Latvijā darbu sāka 2014.gada 1.janvārī;
  • Šādas padomes izveidotas vai arī ir aktīvā izveides procesā visās ES valstīs un vairākās citās pasaules valstīs, kas ir ārpus ES. Padomes tiek veidotas pēc 2008./2010.gada smagās pasaules finanšu un ekonomiskās krīzes;
  • Padome ir neatkarīga koleģiāla institūcija, kas nav pakļauta valstu valdībām vai parlamentiem, bet sniedz savu vērtējumu par fiskālās disciplīnas jautājumiem;
  • Galvenie padomes uzdevumi ir:

o   uzraudzīt valsts budžeta ietvara un vidēja termiņa budžeta ietvara izstrādes un izpildes atbilstību ilgtspējīgai un līdzsvarotai valsts finanšu pārvaldei;

o   sekot līdzi valsts ekonomiskās attīstības rādītājiem, veicot neatkarīgu to novērtējumu;

o   novērtēt un publiskot ziņojumus par valsts fiskālās politikas ilgstspēju un izvērtēt, vai kādi no valdības lēmumiem nerada riskus ekonomikas attīstībai.

A.P. Cik profesionāli, jūsuprāt, valdība spēj izveidot valsts budžetu, ja, piemēram, jau šī gada valsts budžetā ārkārtas gadījumiem paredzētie līdzekļi tika iztērēti pirmajos mēnešos?

J.P.Tie cilvēki, kas šo darbu dara profesionāli, ir savas nozares profesionāļi un zina, ko dara. Protams, sarežģījumus rada politiskais process. Turklāt, ir lēmumi, kuri ir politiski grūti pieņemami. Mūs kavē tas, ka daudzi lēmumi ir atlikti un tos diemžēl turpina atlikt.

Kuri ir šie atliktie lēmumi?

Jau vairākas valdības pēc kārtas ir nospraudušas mērķi, ka nodokļu ieņēmumiem budžetā vajadzētu būt apmēram vienai trešdaļai no iekšzemes kopprodukta (IKP). Bet tālāk par šo paziņojumu neviena no tām nav tikusi. Spiediens uz to, ka nodokļi jāpazemina, ir bijis lielāks, nekā spēja skatīties uz šīm lietām sistēmiski un pieņemt lēmumu par to, kādā veidā mēs piepildīsim savas valsts kasi.

Pieņemot jau šī gada budžetu, politiķi uzsvēra, ka naudas valsts kasē būs vairāk, jo tiks apkarota ēnu ekonomika.

Tas pilnīgi noteikti ir viens no svarīgākajiem darbības virzieniem, jo bez tā ne iedzīvotājiem, ne arī uzņēmējiem nerodas pārliecība, ka pret viņiem izturas samērā vienlīdzīgi un ka viņu nodokļi tiek nomaksāti godīgā un samērojamā procesā.

Tad jau varbūt ar to arī pietiek? Valsts ieņēmumu dienests šobrīd aktīvi rīkojas un nemaz nevajag celt nodokļu likmes, lai dabūtu vēl papildu līdzekļus.

Nepietiek. Un uz to norāda tā situācija, kas pašlaik izveidojusies. Mēs pavisam nesen esam izrāpušies no krīzes, un ekonomikā viss virzās pa samērā augšupejošu līkni. Protams, jāņem vērā, ka cilvēkiem pēckrīzes periodā ir dažādas gaidas. Ir tādi, kuri sagaida, ka resursi palielinās un valdība var sniegt arvien lielāku pakalpojumu klāstu. Ir arī gaidas, ka publiskajā sektorā strādājošajiem tiks kāpināta darba samaksa. Tāpat ir virkne citu cilvēku, kuri gaida, ka šajā situācijā valsts sāks mazināt nodokļus.

Lai arī visās grupās var vērot atsevišķus panākumus, tomēr neizskatās, ka būs iespējams apmierināt visus. Mums nodokļu ieņēmumi ir stabilizējušies ap 28% no IKP. Un tas ir par maz.

Naudas valdības rīcības plānam nebūs

Aprīļa sākumā FDP izplatīja paziņojumu, kurā norādīja, ka pašreizējās valdības rīcības plāna realizācijai, kas tika apstiprināts gada sākumā, būtu nepieciešami papildu 700 miljoni eiro. Ir skaidrs, ka šādas summas papildu budžetā vienkārši nav. Neskatoties uz to, ministrijas prasa visai ievērojamas summas un vienlaicīgi tās atkal tiek rātas par pārāk lielu apetīti. Vai drīzāk nav jāmet akmens pašu valdošo politiķu dārziņā – šoreiz tiek uzrakstīts skaists rīcības plāns, kuru nav praktiski iespējams īstenot, jo tam nav naudas?

Te ir defekts valdības darbā, jo saskaņotības nav. Taču, protams, šie 700 miljoni eiro ir drīzāk tāds vēlmju saraksts. Ir ministrijas, kas ir pacentušās precīzāk savas vajadzības aprakstīt, un ir tādas, kas to nav pietiekami labi izdarījušas. Taču šajā gadījumā jāņem vērā vēl tas, ka šajos 700 miljonos mēs neielikām aizsardzības vajadzībām nepieciešamās summas, jo tās bija mums grūtāk izvērtēt, ņemot vērā vēl kopīgo tendenci, ka aizsardzības vajadzības vajadzētu apmierināt atsevišķi.

Nenoliedzami, ka katru gadu ministrijas pieprasa papildu līdzekļus. Un katru gadu šis process reducējas uz to, ka izpeldēs kaut kāda summa, kuru valdība varēs piešķirt papildus. Taču tas ir daudz mazāk, nekā reāli vajag. Un ar to būs jārēķinās.

Cik kvalitatīvs ir pašas valdības jeb valdošās koalīcijas darbs? Tas taču ir valdības rīcības plāns un tas nozīmē, ka tā vēlas šīs lietas īstenot.

Tas nozīmē, ka būs virkne pasākumu, kuri būs jāveic ar mazākiem resursiem, un vienlaikus jārēķinās, ka arī sasniegtais rezultāts būs mazāks. Tāpat būs virkne lietu, kuras valdība nevarēs izpildīt, it īpaši, ja to izpildei nepieciešams daudz naudas.

Taču tas nebūt nav vienīgais secinājums. Piemēram, tāpat kā citas Austrumeiropas valstis, arī Latvija tērē pārāk daudz naudas izglītībai nekā to dara vidēji Rietumeiropā. Tas ir saistīts gan ar virkni demogrāfisku apstākļu, gan arī izskatās, ka mūsu izglītības iestāžu tīkla reforma nenotiek tik veiksmīgi, lai tā labāk apmierinātu mūsu vajadzības, proti, prasības pēc kvalitatīvākas izglītības. Protams, mani visi uzreiz sāks apvainot, ka es neko nesaprotu no izglītības sistēmas un ka naudu šai nozarei vajag vairāk, taču secinājums diemžēl ir tāds, ka izglītība mums maksā dārgāk nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES). Tiesa, lai arī kopumā rezultāti nav slikti, ir vairākas būtiskas problēmas. Proti,

analizējot pašreizējo situāciju no ekonomikas puses, darbaspēka kvalitāte konkurētspējas ziņā mums diemžēl ir visai viduvēja.

Mūsu izglītības sistēma nav tāda, kas jaunajos cilvēkos attīstītu spējas, lai viņi varētu uzsākt savu uzņēmējdarbību, lai viņi spētu ražot kvalitatīvi un efektīvi. Šie faktori liecina, ka netiekam līdzi daudzām lietām, kas spētu mums palīdzēt nokļūt tuvāk vidējam labklājības līmenim ES. Iespējams, ka mums nav jāmazina finansējums izglītībai. Taču svaru kausos ir jāliek kvalitāte, jāliek izmaksas un izmaksu efektivitāte – tie ir obligāti jautājumi, tālāk realizējot reformas izglītības nozarē.

Un protams, mums ir nozares, kur tērējam pārāk maz, piemēram, veselības aprūpe. Turklāt jāņem vērā vēl kāda tendence, kas vērojama visā pasaulē. Proti, jau tagad un vēl vairāk nākotnē ievērojami pieaugs iespēja cilvēkus izārstēt situācijās, kurās tos iepriekš izārstēt nevarēja. Taču ir ļoti liels BET – izmaksas šādos gadījumos aug nesalīdzināmi straujāk, nekā spējas šīs izmaksas segt. Mēs nonākam ļoti smagā situācijā – ir pacients, tam ir smaga medicīniskā diagnoze un viņu var izārstēt, taču no otras puses ir ekonomiskie jautājumi – kā to finansēt un kas par to maksās? Tās nav viegli rodamas atbildes.

Jau sarunas sākumā minējāt, ka politiķi atliek nodokļu palielināšanu, jo tas ir politiski jutīgs jautājums. Cik ilgi šo jautājumu, jūsuprāt, ir iespējams atlikt?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Valdošajai koalīcijai ir ļoti smaga izvēle. Ja viņi turpina atlikt šo lēmumu, tad tas nozīmē, ka viņi turpinās nožņaugties finanšu resursu trūkuma dēļ. Ir jāsaprot, ka prioritāšu saraksts nepārtraukti augs un bāzes izdevumi arī joprojām ir augsti. Otrs variants – tomēr iet uz radikālākiem soļiem un kāpināt ieņēmumu bāzi. Tas ļautu atrisināt smagās problēmas, kas saistītas tieši ar finanšu resursu trūkumu.

Kā vērtējat - vai tā ir politiķu neizlēmība, nespēja saprast, kāpēc tas vajadzīgs, bailes vai nevarēšana izskaidrot, kāpēc no nodokļu palielinājuma izbēgt būs grūti vai praktiski neiespējami?

No vienas puses, cilvēkiem ir ļoti sakāpinātas gaidas - ko un cik daudz valstij ir viņiem jānodrošina dažādu pakalpojumu veidā. Taču, no otras puses, vēlmes iemaksāt kopējā kasē – nav.

Kāpēc? Vai cilvēki nesaprot, kur aiziet viņu samaksātie nodokļi, vai viņi vienkārši nevēlas maksāt nodokļus, proti, laika gaitā izveidojies tāds ieradums – nemaksāt nodokļus?

Tie ir visi uzskaitītie varianti kopā. Šis ieradums – nemaksāt nodokļus, veidojās jau PSRS laikos, kad visi saņēma mazas algas, taču valsts veica ieguldījumus infrastruktūrā, ražošanā. Pašlaik ienākumi ir lielāki, taču cilvēki nav gatavi dalīties. Līdz ar to jebkādi soļi un aicinājumi, ka kopējā valsts kasē vajag veikt lielākus maksājumus, tiek uztverti ar lielu neizpratni: „Kādēļ? Es taču to esmu nopelnījis, es to gribu paturēt!”

Krīzes laikā daudz tika runāts, ka Latvijā darbaspēka nodokļi ir pārāk augsti un tāpēc nodokļu slogu būtu nepieciešams pārdalīt – samazināt darbaspēkam un palielināt patēriņam. Tas joprojām nav noticis. Kāpēc un vai tagad nav pienācis laiks to beidzot izdarīt?

Te es gribētu kliedēt vienu mītu – mūsu darbaspēka nodokļi nav augsti. Tas bija nepareizs secinājums jeb tie bija nepareizas analīzes dati. Ja salīdzinām darbaspēka nodokļus Latvijā ar tiem, kādi ir ES, mums tie ir caurmērā zemāki nekā citviet. Taču disproporcija rodas citur – mums ir nesamērīgi augsti nodokļi zemi apmaksātam darbaspēkam. Līdz ar to mēs demotivējam cilvēkus iesaistīties darba tirgū un produktīvi strādāt, un šiem mazapmaksātajiem darbiniekiem rodas sakāpināta netaisnīguma izjūta. Un viņiem ir taisnība.

Kur bija iepriekšējo valdību kļūda? Kļūda bija tā, ka bija nepareizi veikta analīze, kuras rezultātā tika pieņemts lēmums mazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, un tas situāciju tikai pasliktināja. Turklāt arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme mums nav pārlieku augsta, bet gan ir pārlieku mazs neapliekamais minimums. Lai situāciju labotu, atkal nokļūstam sarežģītā situācijā - nav skaidrs, ko tālāk darīt.

Pareizi būtu celt iedzīvotāju ienākuma nodokļu likmi un radikāli paaugstināt neapliekamo minimumu, lai palielinātu šī nodokļa progresivitāti.

Ir vēl smagāka alternatīva – iet uz progresīvo iedzīvotāju ienākuma likmi, kad vairāk nodokļos jāmaksā tiem, kuriem ir augsti ienākumi.

Latvijā bija mēģinājumi ieviest progresīvo nodokļa likmi, bet no šīs idejas atteicās, jo kļuva skaidrs, ka progresivitāte būs jāsāk no salīdzinoši zema ienākuma sliekšņa.

Jā, mēģinājumi bija, bet nebija spējas politiski vienoties, no kāda ienākuma līmeņa piemērot lielāku likmi.

Būs nepieciešama budžeta konsolidācija

Atkārtošu savu jau iepriekš uzdoto jautājumu - cik ilgi valsts budžets var pavilkt visas izmaksas, praktiski neko nemainot ienākuma jeb nodokļu daļā, cerot tikai uz ekonomikas pieaugumu un ēnu ekonomikas samazināšanos? Ekonomikas izaugsmes tempi jau tagad bremzējas un, piemēram, "Swedbank" eksperti saka, ka nākamgad ar budžeta ieņēmumiem varētu būt visai spiedīgi.

Fiskālā politika -

valdības pamatnostādņu un lēmumu komplekss, kas nosaka to, kā tiek veikti valsts finanšu tēriņi un to, kā tie tiek segti. Fiskālā politika ir nodokļu un budžeta politika, ar kuras palīdzību tiek iegūta lielākā daļa no valsts budžeta. Valdība izmanto fiskālo politiku, kad tā pārdomāti maina nodokļu likmes un savu izdevumu summas, lai radītu izmaiņas ekonomikā. Šādi pasākumi ir - nodokļu lieluma noteikšana (palielināšana vai samazināšana), kredītpolitikas vadīšana (kapitālieguldījumu veicināšana vai ierobežošana), subsīdiju lieluma noteikšana dažām nozarēm. Galvenais fiskālās politikas instruments ir valsts budžets.

Kad bija pagājušā krīze, situācija bija ļoti līdzīga - līdz krīzes sākumam bija eiforija, ka valsts rīcībā esošie resursi pieaug ļoti strauji un valsts var turpināt paaugstināt gan samaksu, gan cita veida budžeta izdevumus. Kamēr vienā brīdī kredītu plūsmas apstājās un pavērsās pretējā virzienā, un šos līdzekļus vajadzēja atdot.

Man ir grūti pateikt, vai nākamgad varētu iestāties kāda krīze. Bet visi fiskālie aprēķini pašlaik norāda, ka iespējas un vēlmes nākamā gada valsts budžetā sabalansēt būs īpaši grūti. Tas lielā mērā ir tādēļ, ka jau 2014.gada budžetu noslēdzām ar augstāku deficīta līmeni, nekā tas bija sākotnēji apstiprināts. Izskatās, ka arī 2015.gadā budžeta deficīts varētu būt augstāks, nekā tas tika apstiprināts.

Līdz ar to nākamgad būtu nepieciešama korekcija jeb budžeta konsolidācija. Mēs vienkārši neiztiksim bez tā.

Taču ar budžeta konsolidāciju ir jāsaprot pasākumi, kas ir saistīti ar ieņēmumu palielinājumu vai izdevumu samazinājumu. Situācija, kāda bija nesenās krīzes laikā, kad prasām visām ministrijām mazināt izdevumus, rodas tikai tajā gadījumā, kad nav vairs nevienas citas idejas, kur pieķerties un ko mainīt tajās nozares, kurās joprojām prasīties prasās pēc strukturālajām reformām.

Ja atceramies iepriekšējās krīzes laiku, tad ieņēmumu kāpināšana bija ne mazāk liela un iedarbīga kā izdevumu mazināšana. Tiesa, izdevumu mazināšana bija daudz sāpīgāka. To ļoti sāpīgi uztvēra tie cilvēki, kas strādāja publiskajā sektorā vai saņēma kādus konkrētus valsts pakalpojumus.

Diemžēl mēs nevarēsim 2016.gadā kvalitatīvi ieiet, ja netiks celti kādi nodokļus vai mazināti kādi izdevumi, vai arī, ja netiks veidota šo abu faktoru kombinācija.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums ir vairākas prioritātes, bez kuru finansēšanas nekādā veidā nespēsim normāli darboties tālāk un pildīt savas funkcijas.

Tad nākamā gada valsts budžetu izveidot un nozarēm naudu sadalīt būs daudz grūtāk nekā šim gadam?

Jā, tā ir situācija, ko sagaidām, ņemot vērā pašreizējās tendences. Ja skatāmies uz šo gadu – tad izskatās, ka šā gada budžeta izpilde varētu būt tuvu pie aprēķinātajiem rādītājiem. Bet nākamgad tomēr situācija būs sarežģītāka.

Visi sagaidīja, ka līdz ar eiro ieviešanu Latvija kļūs par pievilcīgāku vietu investīcijām. Taču 2014.gads pagāja sarežģītāk, ņemot vērā ģeopolitiskos notikumus un ārkārtīgi zemo inflāciju, kura visu laiku robežojās ar deflācijas draudiem. Tas neveicina ekonomisko optimismu.

Kas attiecas tālāk uz nākotni – to vēl ļoti grūti prognozēt. Patlaban neredzam kādas būtiskas izmaiņas šajās tendencēs, taču ceram, ka lietas varētu iet labāk, ja tiks veikti efektīvi pasākumi investīciju piesaistei un uzņēmējdarbības veicināšanai. Priekšnoteikumi tam ir, bet jautājums ir – kā uz to atbildēs privātais sektors.

Vai pieļaujat, ka nākamā gada budžeta veidošana politiski var būt ļoti karsts laiks?

Jā, tas ir tas, ko sagaidām.

Vai var krist arī valdība?

To es jums nevaru pateikt, jo daudz kas būs atkarīgs no politiskajām partijām un viņu spējas sadarboties, lai šīs problēmas atrisinātu. Vai arī novilkt svītru un sākt visu no jauna.

Vai pieļaujat, ja tādā veidā turpināsim, mēs varētu arī neiekļauties Māstrihtas kritērijos noteiktajos 3% no IKP?

Nē, 3% budžeta deficīts ir jau ļoti augsts līmenis. Tas ir maksimālais, ko nedrīkst pārsniegt neviena eiro zonas valsts. Turklāt mehānismi pēc stabilitātes un izaugsmes pakta pieņemšanas ir kļuvuši daudz smalkāki un daža laba valsts varētu nonākt pie smagas kritikas pat tādā gadījumā, ja deficīta līmenis varētu pārsniegt 1-1,5% no IKP.

Turklāt valstīm, kuras vēl ir konverģences stadijā, lai sasniegtu ES vidējos rādītājus, šīs lietas ir daudz sarežģītākas un uz tām skatās daudz piesardzīgāk nekā vecajām ES dalībvalstīm. Un vēl - tā kā mums bija jāiet cauri ES palīdzības programmai, tas rada papildu uzmanību un atbildību. Protams, ir jāņem vērā, ka pirms krīzes valsts parāda līmenis bija ap 10% no IKP, pašlaik ir ap 40%.

Bet varam jau palielināt līdz 60% no IKP, kas ir maksimāli pieļaujamā robeža Māstrihtas kritērijos.

Jautājums ir - varam vai drīkstam? Man nesen bija saruna ar Zviedrijas kolēģiem, kuri saka, ka Zviedrijai, kura nav eiro zonas valsts, fiskālais mērķis ilgākā termiņā ir panākt valsts parāda līmeni 20% no IKP. Viņi uzsver, ka tas nepieciešams tamdēļ, lai Zviedrija spētu pārdzīvot divas secīgas ekonomiskās krīzes, tas ir viņiem nepieciešams cikliskās attīstības dēļ. Savukārt, piemēram, Igaunijā vispār ir bezdeficīta budžets un viņi mēģina panākt savus attīstības mērķus, neaizņemoties naudu. Vai mēs, aizņemoties naudu, esam panākuši kaut ko vairāk un labāk nekā igauņi? Mums nākamajām paaudzēm šie 40% būs jāatmaksā. Mēs esam atlikuši savu problēmu risinājumu uz vēlāku laiku.

Pašlaik OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) strādā pie kāda interesanta pētījuma, ar kura starprezultātu man bija iespējams iepazīties. Viņi secina, ka valsts parāda līmenis 60% no IKP nav nekāds absolūts rādītājs un pieņemams visām pasaules valstīm. Virknei valstu šis rādītājs varētu būt pat līdz 90%, eiro zonas valstīm būtu labi, ja tas nepārsniegtu 50-70%, attīstības valstīm – nevajadzētu pārsniegt 40%, lai nesāktos negatīvas ekonomiskās sekas.

Pirmkārt, liels parāds var apdraudēt valsts kredītreitingu un tad aizņemšanās kļūst dārgāka. Otrkārt, valsts pierod pie tā, ka tā dzīvojusi uz parāda un tā jau kļūst par atkarību.

Būtiski trūkst investīciju

ES un Eiropas Centrālās banka veic dažādus ekonomikas stimulēšanas pasākumus. Vai arī Latvijai ir nepieciešams to pastiprināti darīt? Uz kopējā ES fona mūsu valsts ekonomiskā izaugsme, lai arī paliek lēnāka, taču ir visnotaļ laba. Vai papildu naudas iepludināšana ekonomikā drīzāk neradīs jaunas problēmas?

Šo situāciju varētu salīdzināt ar ārstniecību – pie noteiktas slimības slimniekam palīdz vienas konkrētas zāles. Taču ir gadījumi, kad ir izņēmumi, jo ir citi faktori, kas iedarbojušies citā veidā.

Kā izskatās Latvijas situācija? Pašlaik mūsu bankām nav problēmas kreditēt labus biznesa projektus. Bankas sūdzas, ka trūkst tādu projektu, kuri var izpildīt kreditēšanas prasības. Tas, ka rodas papildu resursi kreditēšanā, vēl nenozīmē, ka obligāti radīsies arī biznesa projekti, kuri varētu veicināt tautsaimniecības attīstību. Savukārt mēģināt ekonomikas attīstību stimulēt caur publisko sektoru ir ļoti riskanti, jo tas nedod nekādu garantiju, ka tiks veicināta noturīga privātā sektora attīstība, kas jau tālāk dos savu ieguldījumu ekonomikas attīstībā.

Mūsu galvenā problēma ir tā, ka nav dinamikas - trūkst enerģisku uzņēmēju, kuri varētu identificēt sfēras, kurās bizness būtu spējīgs attīstīties un izvērsties. Turklāt pat vēl vairāk mums trūkst ārvalstu investīciju, trūkst tādu ārvalstu uzņēmumu, kas nāktu iekšā Latvijā ar labi izstrādātām tehnoloģijām, ar produkcijas izplatīšanas tīkliem, kuri uzskatītu, ka Latvijā ir pietiekams potenciāls, lai šeit būtu iespējams attīstīt ražošanu, kas paši pelnītu un dotu iespēju Latvijas cilvēkiem šeit strādāt un attīstīt mūsu ekonomiku.

Kāpēc ārvalstu investori nenāk uz Latviju? Vai iemesli meklējami ārējos apstākļos, proti, mēs dzīvojam ģeopolitiski nestabilā reģionā, vai arī tomēr ārvalstu investoriem traucē vairāk mūsu iekšējās problēmas, proti, nesakārtota tiesu sistēma, darbaspēka trūkums un citas lietas?

Tie ir gan jūsu uzskaitītie faktori, gan daudzi citi. Jebkurš investors vērtē katru punktu un, tikko vairāk punktos parādās treknās mīnuss zīmes nekā plusu, viņš neuzskata vairs konkrēto investīciju vietu par pievilcīgu.

Bet mums ir zemi nodokļi un salīdzinoši lēts darbaspēks. Vai tas nav pietiekami pievilcīgi?

Jā, nodokļi ir zemi, bet tas nav vienīgais faktors. Svarīgāks jautājums ir – vai būs pieejams darbaspēks, vai viegli var pieslēgt elektrību, vai ir pietiekami kvalitatīva transporta infrastruktūra, cik tālu ražošana atradīsies no galvenajiem patēriņa tirgiem un tā tālāk. Visi šie faktori – vai nu ar plusu vai mīnusa zīmi – parāda, cik pievilcīga vieta esam investīciju veikšanai. Turklāt ir svarīgi, lai mēs spētu piesaistīt kvalitatīvus investorus.

Tā vien šķiet, ka līdztekus politiķu nevarēšanai pieņemt lēmumus, kas skar nodokļus izmaiņas, ir vēl kāda teju tabu tēma, par ko viņi nevēlas runāt, proti, darbaspēka ievešana. Vai pēc trim, pieciem gadiem mums katastrofāli netrūks šī resursa?

Uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt, jo nav skaidrs, kāda būs mūsu ekonomika pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem. Ja neizdosies īstenot ekonomikas uzrāvienu, ja neizveidosies nišas nozares, kurās mēs varētu labi darboties un funkcionēt, tad es nezinu, vai maz varam kļūt par labu magnētu darbaspēka piesaistīšanai. Protams, var gaidīt, ka iedzīvotāji būs neapmierināti, ja Latvijā sāks braukt iekšā ļoti daudz cilvēku, kas meklēs šeit jaunas ekonomiskās iespējas, bet – šai problēmai ir divas puses. Ir Eiropas valstis, uz kurām ļoti vēlas doties migranti, un ir virkne valstu, kuras viņus nemaz neinteresē.

Minējāt, ka nezinām, kāda būs mūsu ekonomika jau pēc pieciem gadiem. Vai tad mums nav plāna? Mēs pat nezinām, kas notiks ar mūsu tautsaimniecību vidējā termiņā?

Plāni mums ir, un tie ir ļoti dažādi. Bet šie plāni ir atkarīgi no tā, kādi ir privātā biznesa plāni un vai valdība izdzird šī biznesa vajadzības, un cik tā ātri spēj reaģēt uz tā interesēm un vajadzībām.

Vai šobrīd valdība to spēj izdarīt pietiekami ātri?

Es domāju, ka neesam sliktākajā stāvoklī ES, bet arī līdz ideālam tālu. Ja situācija būtu ideāla, tad mums būtu iespējams piesaistīt vairāk investīciju.

Nesen Saeima atbalstīja nodokļu likmes samazināšanu mikrouzņēmumiem. Tiesa, mikrouzņēmumu devums budžeta ieņēmumos ir nepilns procents. Vai Saeima nav pārāk ilgu laiku veltījusi šai problēmai tā vietā, lai tiešām saņemtu drosmi un ķertos klāt patiesi svarīgiem jautājumiem, kas būtiski var ietekmēt budžeta ieņēmumu daļu?

Mikrouzņēmumu nodoklis bija krīzes pasākums, kuru ieviešot aizmirsa noteikt mehānismu, kādā veidā no tā iziet ārā. Tas radīja lielas mokas un milzīgu politisko ažiotāžu ap šo jautājumu. Šo nodokļa sistēmu turpināt arī pēckrīzes situācijā nozīmē būtisku ekonomikas izkropļojumu un nozīmē atlikt lietu normalizēšanos ekonomikas izaugsmes periodā. Šobrīd ilgākam laikam ir nofiksēta ne īpaši veiksmīga biznesa shēma.

Ja pagarinām mikrouzņēmumiem iespēju vēl trīs gadus darboties šajā zemā nodokļa sistēmā, tad ir bažas, piemēram, ja pēc trim gadiem nokļūstam ekonomiskā cikla lejupslīdē un ir jāmeklē jauni ekonomikas stimulēšanas pasākumi, tad šo diemžēl vairs jau nevarēsim izmantot.

Bet varbūt jābūt optimistiskākiem un jācer, ka, piemēram, pēc trim, pieciem gadiem tomēr sāksim dzīvot labāk? Latvijai būs pieejami jaunie ES fondu līdzekļi, būs bijuši citi stimulēšanas pasākumi...

Jā, mēs varam to gaidīt, taču jautājums ir – kāda mums veidosies proporcija starp tiem cilvēkiem, kas izmantos šīs jaunās iespējas un potenciālu, un tiem cilvēkiem, kas sēž un gaida, kad atnāks labāki laiki, nemainot neko savā dzīvē un darbā, tikai gaidot, kad nokritīs no gaisa dažādi ekonomiskie labumi.

4 komentāri
Cholette Alan
Cholette ALAN REAL INVESTMENT AIZDEVUMA PIEDĀVĀJUMS Nekustamā īpašuma kredītu, kompānija aizdevums, nekustamais finansēšanu, personīgās un biznesa aizdevums piedāvājums, mūsu piedāvājums ir ātri un viegli, nāk pie mums šodien, lai mēs varētu izbeigt visiem jūsu finanšu problēmas uz visiem laikiem Mēs sniegt visu veidu aizdevumu valsts privātās un uzņēmumu mūsu aizdevuma likme ir 2% vairāk enquirers sazinieties ar mums uz mūsu uzņēmums tiešā e-pasta adresi, izmantojot veidus: [email protected]
Neviens
Runājot par izglītības dārdzību salīdzinot ar citām ES valstīm, jūs laikam esat piemirsuši, kāds mums ir apdzīvotības blīvums salīdzinot ar citiem.
Žanis
Pāris ieteikumi: Lai pārsēžas no luksus uz tautas klases automašīnām. Lai mazāk braukā komandējumos (it sevišķi uz eksotiskām vietām). Ievieš lielākus sodus par valsts un ES fondu naudas izsaimniekošānu (EXPO 2015, aitas produktu polarizēšanas kampaņa, e-veselība, e-klase, ..). Atsakās no prēmijām (naudu novirzot pamatalgām). Sākt mērīt valsts iestāžu efektivitāti (aģentūru un ministriju). Maksimāli unificēt valsts iestāžu aprīkojumu, līdzīgi kā tas tika izdarīts ar valsts iestāžu logo.
Svens
Pareizi, no sākuma savelciet savu 'galu' un tikai tad sāciet runāt par nodokļu palielināšanu.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti