Pavasaris šogad tuvojas pavisam lēni, un vairums lauksaimnieku vēl tikai gatavojas jaunajai darba sezonai. LLKC Vides nodaļas vadītāja Zane Rubika pauda, ka līdz ar izmaiņām ģeopolitiskajā situācijā pielāgoties jaunajiem apstākļiem un tirgus situācijai nāksies arī zemniekiem.
Rubika šajā laikā priekšrocības saredz bioloģisko saimniecību attīstībai: “Šis ir tāds ļoti izteikts transformācijas laiks. Un man gribētos teikt, ka bioloģiskajai lauksaimniecībai ir ļoti liela nozīme, jo bioloģiskie lauksaimnieki var nostiprināties tirgū tieši no tāda aspekta, ka viņus tik ļoti neietekmē minerālmēslu trūkums. Bet pavisam noteikti ietekmē visas citas lietas, kas ir saistītas ar degvielas cenu un citu resursu izmaksām, kas kāpj uz augšu.
Šobrīd pats galvenais, kas zemniekiem būtu jādara, jāapzinās un jāsaprot savi riski saimniecībā.
Risku vadība būtu tas virziens, kurā būtu jāraugās kā konvencionālajiem, tā bioloģiskajiem lauksaimniekiem.”
Dārzeņkopības saimniecībā “Vārpas” Jelgavas novadā aptuveni 3000 kvadrātmetru lielā platībā siltumnīcās jau paaugušās dilles un salāti. Sadīgušas arī citu dārzeņu sēklas. Saimniecība darbojas apmēram desmit gadus, un šobrīd esot tā saucamā integrētā saimniecība.
“Mēs maksimāli cenšamies strādāt pēc bioloģiskajām metodēm, bet ir dažas kultūras, kas pieprasa profesionālas sēklas. Tādas kā ziedkāposti, brokoļi, arī galviņkāposti, kur ar tām klasiskajām bioloģiskajām sēklām mēs neredzam to perspektīvu, lai iegūtu tādu ražu, lai mums pietiktu izejvielu sagatavot konservējumus un marinējumus,” norādīja “Vārpas” saimnieks Zigmārs Rankevics. Izrādot siltumnīcas, viņš pastāstīja, ka apmēram pusi dārzeņu pārdodot svaigā veidā, bet otra puse tiekot pārstrādāta konservos.
Rankevics pastāstīja, ka izmaksas būtiski pieaugušas gan malkai, ar ko tiek apkurinātas siltumnīcas, gan elektrībai, gan degvielai. Tiesa, šogad ražošanas apjoms esot pat palielināts, jo atrasta jauna produkcijas noieta vieta un, visticamāk, mazāk veikalu plauktos nonāks arī konservi no Ukrainas.
“Minimums klāt produkcijas piegādei katru dienu ir kādi desmit eiro. Aizvest produkciju uz Rīgu plus vēl tehnikai. Bet, no otras puses, (..) ukraiņi bija lieli marinētu gurķu un citu dārzeņu eksportētāji. Vēl ir sezona, vēl ir laiks izaudzēt, bet viņi arī nezina, kad varēs sākt. Tāpēc, visticamāk, pieprasījums pēc mūsu produkcijas nekritīsies,” sacīja “Vārpas” saimnieks Zigmārs Rankevics.
LLKC Vides nodaļas vadītāja Zane Rubika pastāstīja, ka pārdošanas apjomus bioloģiskajām un arī integrētajām saimniecībām varētu ietekmēt jaunā tendence – pašpatēriņa apgāde ar saviem produktiem. “Šobrīd klasiskais latvietis atgriežas pie tā, ka pašam jāaudzē pārtika. Tas nozīmē, ka šobrīd izteikti būs vērojams, ka cilvēki piemājas dārziņā audzēs dārzeņus, turēs vistas, un, iespējams, arī cita veida produktus mēģinās sev sagādāt paši,” sacīja Rubika.
To, ka sarukt varētu pircēju rocība, dārzeņu audzētāji saprot. Tomēr tam, ka produkcijas noietu varētu samazināt pašpatēriņa ražošana, “Vārpas” saimnieks īsti nepiekrīt. “Tas nosacīti ir jebkurā krīzē. Tas bija gan kovida laikā, gan iepriekšējā krīzē, kad cilvēki aktīvāk būvēja siltumnīcas. Jā, bet tur ir viena nianse – lielākā daļa šo cilvēku ir darba cilvēki, un, ticiet man, siltumnīcā ir jāiet katru dienu. Atbraucot nedēļas nogalē, tur jau var būt lielas problēmas ielaistas,” sacīja Rankevics.
Pašreiz Latvijā esot aptuveni 4000 bioloģisko saimniecību. Bioloģisko graudu audzētāji savu produkciju arī eksportējot. Savukārt bioloģiskie dārzeņu audzētāji lielākoties ražo produkciju vietējam tirgum.
