''Pēdējā laikā kolēģu vidū radies tāds teiciens, ka govis mums ir pansijā, viņas nespēj atpelnīt sevi!'' - ''Brīvzemnieku'' saimniece Gunta Biteniece, izrādot jaunuzcelto fermu, ne bez rūgtuma stāsta, ka pašlaik nākas izmantot visas rezerves, lai noturētu saimniecību, jo šobrīd no Eiropas Savienības dalībvalstīm Latvijā ir viens no lielākajiem piena cenu samazinājumiem. ''Tas jau no 2014. gada oktobra - šis process ir virzījies uz priekšu ar mīnus zīmi. Konkrēti mūsu saimniecībai, salīdzinot ar 2014.gada vidējo cenu, kritums ir 41 procents. Es atļāvos pajautāt ministram, vai slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, viņš to apstiprināja. Uz subsīdijām uz iekšējām rezervēm - pat nezinu, uz ko mēs vēl turamies. Es neredzu nākotni, man tas neliekas izdevīgi, neviens nespēj ilgtermiņā zem pašizmaksas strādāt,'' pesimistiska ir Biteniece.
Valsts sniegtais finansiālais atbalsts, kas ir 6,2 miljoni eiro Latvijas piena ražotājiem, „Brīvzemnieku” jaunā saimnieka Mārča Bitenieka vērtējumā ir atspaids, taču tas nerisina problēmas ilgtermiņā:
''Protams, tas ir labāk nekā nekas! Arī pieci eiro kūtī ir nauda! Jā, nu tā ir palīdzība, bet tā nav atveseļošana, tas ir īslaicīgs plāksteris!''
„Brīvzemnieku” jaunais saimnieks, analizējot pašreizējo situāciju piena nozarē, saimniecības nākotni gan ar to saista piesardzīgi, vērtējot, ka labprāt turpinātu saimniekošanu, taču perspektīvu neredz:
''Uz pilsētu noteikti nevēlos, savas vecumdienas arī vēlos pavadīt Lizumā, kaut ko vēlos arī bērniem, mazbērniem atstāt; protams, priecīgāks būtu, ja tā būtu lopkopība, bet ja darbs neatsver… pie šādas situācijas nē. Saimniecība kā ''Brīvzemnieki'' noteikti pastāvēs, bet pie šādas situācijas mēs audzēsim graudus. Negribas iedomāties, ka viss šis te stāv tukšs; nu gaļiniekus te neieliksi un gaļinieku pārstrukturizēšanai arī [vajadzīgi] gadi divi, bet no kaut kā jādzīvo, mēs esam 40 darbinieki.''
Tā kā ''Brīvzemniekos'' daudz darīts un ieguldīts, lai modernizētu ražošanu un arī domāts par lopu labturību, saimniece Gunta Biteniece atzīst, ka negribas domāt par to, ka var piepildīties ļaunākais scenārijs un nāktos iekopto ganāmpulku likvidēt. Viņa atzīst - vēl nav izsmeltas visas rezerves, lai meklētu pasaulē jaunus piena tirgus.
''Arī tur nav pietiekošs darbs LIAA [Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras] un arī ministrijas personā, ka palīdzība ir tirgus meklēšanā vairāk. Mēs esam kooperatīvā „Piena ceļš”, un mums pieder Jaunpils pienotava, un es tā vienkārši esmu informēta, kā notiek šo tirgu meklēšana. Lielākam produktu daudzumam varbūt to atrast būtu vieglāk, arī tagad, cik es zinu, mums ir šie produkti uz 14 valstīm, bet tas ir nelielos apjomos,'' stāsta Biteniece.
Ārzemju tirgum piedāvāt lielākus apjomus nav pa spēkam vienai piena saimniecībai, ne pat vienam kooperatīvam, tāpēc, kā vērtē Gunta Biteniece, piena ražošanas saimniecībām ir jāmeklē kopēji sadarbības ceļi, izanalizējot, protams, „Latvijas piena” veidošanā savulaik pieļautās kļūdas:
''Mēs kooperatīvā arī sākam sarunas par to, un arī slikta pieredze ir pieredze, - es runāju par „Latvijas pienu”, kā tur sanāca, - bet nu pēdējais laiks, jo nāk tādi piedāvājumi, piemēram, 300 tonnas sviesta, bet mēs Jaunpilī to nevaram, to es saku tikai piemēra pēc, bet tas var būt viss kaut kas, bet nu lielāki vienmēr ir stiprāki. Latvijas piensaimniekiem beidzot būtu jāsaprot, ka vieni atsevišķi kooperatīvi nav spēlētāji, varbūt tagad sapratīs, ka jāiet kopā, jāveido viens spēcīgs uzņēmums, vai tas ir kopā ar „Latvijas pienu”, vai ar ko, pašlaik ir pēdējais brīdis to darīt.''
Tātad Latvijas piena ražotāju apvienošanos un kopīgu izejas meklēšanu ''Brīvzemniekos'' uzskata par galveno risinājumu nozares problēmām.
