„Limbažu siera” noliktavas piepildītas ar siera rituļiem. Tajā ir uzkrājums vēl no laika, kad eksports apstājās pavisam, un tādiem apjomiem, kādi tika ražoti Krievijas tirgum, pagaidām nav pieprasījuma. Tāpēc arī šobrīd sieru te ražo mazākā daudzumā.
Lai palīdzētu piena piegādātājiem, rasta iespēja pienu pārdot Baltkrievijai. Pēc siera gan tur nav pieprasījuma, arī ar pircējiem Eiropā strādāt ir savādāk nekā ar Krieviju. „Krievija maksāja uz priekšu un tad saņēma preci, tad Eiropa saņem preci un pēc tam 30 dienās samaksā. Un te ir tas caurums. Man veselu mēnesi uzkrājas siers kaut kur līguma ietvaros, bet nauda atnāk tikai pēc mēneša,” stāsta AS “Limbažu siers” valdes priekšsēdētājs Ēvalds Putniņš.
Nu tiek risinātas sarunas ar banku, lai iegūtu papildus apgrozāmos līdzekļus. Lai arī sākotnēji uzņēmums to nebija plānojis, tiek domāts arī par pievēršanos Latvijas tirgum. „Pietiekami daudz ražotāju un pietiekami pilns tas tirgus. Lai gan ir tas vecu vecais teiciens, ka pilnā tramvajā vienmēr vēl kāds var iekāpt. Un līdz ar to, es varētu iespiesties ar savu sieru. Droši vien, ka būs jāstrādā pie tā,” saka Putniņš.
Siera ražošanas meistars Edgars Zeidmanis stāsta, ka pagaidām noskaņojums ir optimistisks. Lai gan jau sākoties problēmām ar Krievijas tirgu, bijis skaidrs - tas ietekmēs arī viņus. „Sapratām, ka gan jau kaut kā bez sekām tas nebūs, ka drusciņ tas kaut kā ietekmēs. Bet mēs jutāmies droši, ka gan jau atradīsim ceļu, kā turpināt ražošanu un savu sieru tirgot tālāk. Siers top šodien, jā, šodien atkal pods griežas un kā jau katru dienu, tikai drusciņ mazāk,” stāsta Zeidmanis.
Uz kādām kompensācijām Ēvalds Putniņš īpaši necer, viņš vērtē – vislabāk tomēr ir pašam paļauties uz savām spējām un varēšanu, tāpēc nu jācīnās, lai veiksmīgi uzsāktā ražošana nebūtu jāapstādina.