Reinis Skotelis un Gints Auziņš līdz šim brīvos vakarus pavadīja, spēlējot basketbolu, bet tagad jārūpējas arī par nesen dibināto uzņēmumu. Ideja nodarboties ar izbraukuma ēdināšanu puišiem jau bijusi divus gadus, bet šķērslis bija finansējums. Mēģinājuši piesaistīt investoru, bet nesekmīgi, jo šādu iniciatīvu neviens neuztver kā īstu biznesu.
“Pavērās iespēja aizbraukt uz Norvēģiju, nopelnīt pamatkapitālu šim visam, un es to izdarīju. Es to izdarīju viens pats. Man bija šī iespēja, es aizbraucu, izdarīju to, man tas prasīja astoņus mēnešus,” atklāj jaunais uzņēmējs Gints.
Aptuveni mēneša laikā puiši atvēra uzņēmumu, nokārtoja nepieciešamās Pārtikas un veterinārā dienesta licences, pat braukuši atrādīt treileri, kurā notiks burgeru gatavošana un tirdzniecība. Bijis arī jāapmeklē lekcijas par sanitārajām prasībām un jāiegūst arī kasiera apliecība. Reinis vēl ir students, mācās ekonomiku un tāpēc daļēji uzņēmies arī grāmatveža pienākumus.
“Tās divas vasaras jau sen jau gribējās kaut ko pašam sākt, saprast, kā tas ir, iziet visu pašam, atbildību visu uz saviem pleciem. Tagad beidzot tas ir sācies. Bišķiņ arī nervozitāte ir, protams, un strīdi, un viss pārējais,” atklāj Reinis Skotelis.
Gints ir galvenais pavārs, viņš apmāca Reini un vēl divus draugus – Mārtiņu un Jāni Robertu, kopā viņi ir četri. Šādam treilerim noteikumu neesot daudz, puišiem tie šķiet pašsaprotami un kļūdīties nedrīkstot. “Ja mēs neievērosim noteikumus, mums vairs šis uzņēmums nebūs, tā es gribētu teikt. Naudassodi ir ļoti lieli,” saka Gints.
Līdz ar visām atļaujām, kuru saņemšana nav bez maksas, jārēķinās arī ar izmaksām, kas seko, ik reizi dodoties uz kādu tirgošanos. “Vai mēs braucam uz pasākumu, ir attiecīgi no pašvaldības, kurā notiek pasākums, atļauja, tad ir no paša pasākuma atļauja, vai arī, ja mēs braucam ielu tirdzniecībā, tad ir vajadzīga attiecīga atļauja no pašvaldības. Un arī viss maksā naudu. Katrs solis Latvijā mūsdienās uzņēmējdarbībā maksā naudu,” norāda jaunais uzņēmējs.
Jaunie uzņēmēji grib sadarboties un līdz šim jau sadarbojušies ar vietējiem ražotājiem, bet viņus māc raizes par to, ka vietējo produkcija ir daudz dārgāka nekā ievestā, tāpēc jādomā, kā saimniekot turpmāk.
