Latvijas Televīzijas raidījums „De facto”, analizējot, vai un kāpēc metāla milzis stāv uz māla kājām, secina, ka uzņēmuma grūtības, lai arī samilzušas, tomēr varētu būt pārvaramas.
Vērtējot uzņēmuma nākotni, vispirms tomēr ir vērts saprast, kā „Liepājas metalurgs” šādā bedrē nonāca. Par galvenajiem faktoriem lielā mērā var uzskatīt trīs.
1. Nelabvēlīgā tirgus situācija
Pirmkārt, nelabvēlīgā tirgus situācija. Uzņēmuma biznesa modelis ir vienkāršs. Tas iepērk metāllūžņus, tos pārkausē stieņos un eksportē uz ārzemēm, kur tos izmanto būvniecībā. Problēma ir tāda, ka lūžņu cenas pasaulē pieaug. Tos nosmeļ Āzijas tirgus, tajā pašā laikā gatavā produkcija viņiem nav vajadzīga, jo viņi prot kausēt paši. Tā nav vajadzīga arī Eiropā, jo būvniecība vēl nav atguvusies no krīzes, un asa cīņa notiek par Āfrikas tirgu. Divas trešdaļas stieņu „Liepājas metalurgs” eksportē uz Alžīriju, bet teju par pašizmaksas cenu.
Peļņas nav, un šāda tirgus situācija dzen postā visus Eiropas tērauda lējējus - tiek slēgtas rūpnīcas, strādnieki protestē. Pieprasījuma pieaugums tiek prognozēts tikai nākamgad.
2. Akcionāru nesaskaņas
Otrais faktors – akcionāru nesaskaņas. Krīze bija gaidāma, taču vienlaikus „Liepājas metalurgs” bija sācis arī vērienīgus modernizācijas darbus – tika atjaunots velmēšanas cehs, nopirkta jauna martena krāsns. Naudas trūkums bija neizbēgams, taču savā starpā sāka konfliktēt divi lielākie „Liepājas metalurgs” akcionāri – Kirovs Lipmans un Sergejs Zaharjins, kas kopā ar trešo - Iļju Segalu - pārņēma varu. Nesaskaņas, vai piesaistīt investoru un no kā pirkt lūžņus, pārauga apsūdzībās pat par uzņēmuma izzagšanu. Situāciju sarežģī tas, ka nevienam no viņiem nepieder kontrolpakete.
3. Elektrības tarifs
Visbeidzot sava loma ir arī obligātajai iepirkuma komponentei (OIK), ar ko šobrīd lielā mērā tiek segti „Latvenergo” TEC-2 būvniecības izdevumi. Lai arī līdz "Metalurga" jauno krāsni bija paredzēts samazināt produkcijas pašizmaksu, OIK, kas ir apmēram 10 miljoni latu gadā, gaidīto efektu nedeva.
Šie visi trīs faktori arī noveduši pie tā, ka uzņēmums faktiski ir maksātnespējas priekšā. Lai arī tas strādā, daudzmiljonu parāds ir par elektrību, „Latvenergo” to draud atslēgt. Aprīlī jāsedz kārtējie kredīta maksājumi. Turklāt vēl vajag naudu, lai iepirktu metāllūžņus un strādātu tālāk. Īstermiņā runa ir aptuveni par 20 miljoniem latu, bet šī gada griezumā – pat par 90 miljoniem.
Apstākļi, lai izķepurotos, nav īpaši labvēlīgi. Un te savukārt var saskatīt četrus galvenos iemeslus.
1. ES tirgus spēles noteikumi
„Liepājas metalurgs” cerēja, ka Eiropa varētu nākt palīgā savām tēraudlietuvēm, taču Eiropas Komisija stingri turas pie likuma, ka tiešs atbalsts uzņēmumiem no valsts puses nav atļauts. Proti, naudu tā vienkārši "Metalurgam" nevar iedot. Šo aizliegumu var mēģināt apiet, bet risks – dabūt sankcijas - ir liels, turklāt, vai šis risks attaisnojas?
2. Valsts daudz nezaudē
Budžets neko daudz nezaudē, ja „Liepājas metalurga” arī nav. Valsts galvotais kredīts ir segts ar ķīlu – jauno martena krāsni. Valsts gan zaudētu „Latvenergo” dividendēs, jo viņiem pazustu vērtīgs klients.
3. Politiski izdevīgi nejaukties
Tomēr nelielus zaudējumus valsts pat varētu norīt, jo iesaistīties „Liepājas metalurga” glābšanā politiski šobrīd nav izdevīgi. Pirmkārt, pagalam nepopulāri būtu glābt uzņēmējus, kas figurējuši miljonāru sarakstos. Kā dadzis acīs, piemēram, ir Zaharjina lepnā māja Nīcas novadā Baltijas jūras krastā. Viņš turklāt vēl neprot arī latviešu valodu. Otrkārt, arī pati pilsēta Liepāja šobrīd nav valdošās koalīcijas politisko interešu zonā. Te pie varas ir Uldis Sesks, ko nogāzt pašvaldību vēlēšanās gandrīz nav izredžu, turklāt viņu var uzskatīt par Aivara Lemberga sabiedroto.
4. Akcionāri aizvien karo
Taču tumšākie mākoņi pār "Metalurga" nākotni tomēr ir paši akcionāri, kas aizvien ir uz kara takas. Liepāja šobrīd darbojas kā vidutājs starp Zaharjinu un Lipmanu, bet progresa nav. Viņi pat nesveicinās. Auditoru skatījumā, glābiņa cerības jāliek tikai uz kādu investoru, bet kurš gan tā gribēs ar naudu lekt pa vidu diviem gaiļiem? „Es jau pirms divarpus gadiem teicu, ka vajag meklēt investoru, jo šī ir tika smaga nozare, ka bez nopietna pleca to nevar pavilkt,” raidījumā „De facto” norāda finanšu ministrs Andris Vilks („Vienotība”)
Liepājā neviens neticot, ka „Liepājas metalurgs” tā varētu vienā dienā pēkšņi beigties. Tik lieli kuģi negrimstot, un liepājnieki tic, ka Zaharjins aiz spīts uzņēmumu izvilks un nepadosies.
Šobrīd Zaharjins aizlidojis uz ārzemēm. Ceturtdienas vakarā viņš redzēts iesēžamies Stambulas reisā un jau kritizēts, ka tādā grūtā brīdī viņš dodas atpūsties uz Turciju. Citas ziņas gan liecina, ka Stambula nav galamērķis. Katrā ziņā - atpakaļ viņš būšot nākamo trešdien, ceturtdien jau viņam paredzēta tikšanās ar „Liepājas metalurgs” darbiniekiem, un tad arī uzzināsim, vai viņš būs atvedis vien glītu iedegumu, vai tomēr arī kādu risinājumu.
